Bangkoka. Pieceļos 7:00. Brokastīs banāni un mangostīni. Tad noeju lejā pastaigāt gar upi.
Pēcpusdienā braucam uz ķīniešu restorānu, kas atrodas 25. stāvā un no kura var redzēt pilsētu uz visām pusēm. Sākumā ar mums jau zināmo oranžā maršruta kuģīti, tad 10 minūtes kājām un esam klāt.
Apsēžamies pie galdiņa kā reizi, kad saule sāk rietēt. Pa panorāmas logiem vērojam kā lēnām satumst un iedegas pilsētas gaismas. Izskatās super skaisti.
Kā izrādās, tas šī restorāna platforma lēnām griežas uz riņķi. To pamanu tikai tad, kad blakus galdiņam pēkšņi uzradies jumta balsts. Griežās ļoti ļoti lēni. Kamēr sēdējām, stundu vai pat vairāk, knapi 4 daļu no pilna apgrieziena tik pagriezās, bet ar to pietika, lai man paliktu nelabi, kā no karuseļa. Cenas pat ļoti demokrātiskas priekš šāda restorāna - 100 bāti par tēju, kapučino vai latti. Viktors ar Eviju vēl pa laša filejai apēd. Es taupu vēderā vietu vakariņām Čainataunā, kur iesim pēc restorāna, un iztieku tikai ar kapučīno. Pasēdējuši un papriecājušies par pilsētu mēs braucam lejā. Turpat pa ielu tālāk ķīniešu kvartāls. Gar ielas malām ēstuves un tirgotavas. Redzu uz ielas tirgo fizāļus un vīnogas. Prasam cik maksā vīnogas. 400 bātu par kg!!! Tas ir 12eiro! Traki vai palikuši?! Varbūt mēs viens otru nesapratām. Ejam tālāk. Kādā šķērsielā pavārs darbojas ar 3 pannām un rāda šovu, ik pa laikam aizdedzinot uguni krietna metra augstumā.
Tā ejot pēkšņi pamanu ēstuvi, kur reiz jau esam garšīgi ēduši. Pie ēstuves pat rinda, tik ļoti tā iecienīta. Nedaudz pagaidījuši tiekam apsēdināti pie galdiņa. Pasūtam rīsus ar cūkgaļu. Viktoram atnes uzreiz, bet man nē. Gaidu, gaidu, jau sāku domāt, ka aizmirsuši par mani. Cītīgi skatos uz kundzi, kura pieņēma mūsu pasūtījumu, bet viņa i neliekas zimis par mani. Viktors jau paēdis, bet man pat vēl nav atnests. Nu tiešām būs ko pārpratuši un nodomājuši, ka es neēdīšu. Jau taisos vai celties un iet jautāt, kad tomēr man atnes pasūtīto. Ilgi gan šoreiz gatavoja. Vai varbūt arī bija piemirsuši un pēc tam atcerējās.
Šā vai tā, bet paēduši esam un varam iet tālāk. Izejam vēl kādu līkumu un jau sākam domāt par atpakaļceļu. Mums šobrīd 2 varianti - ar tuktuku, ja tas būs ar mieru vest par saprātīgām naudām vai ar taksi. Kad nācām šurp, tad Grab aplikācija rādīja, ka tiekam mājās par 69 bātiem. Tagad jau rāda, ka 104. Laikam vakara tarifs. Esam aizgājuši pārāk tālu no tirdzniecības vietām un arī tukši tuktuki te nestāv. Vēl varam braukt ar autobusu. Lai arī tas nav intetesantākais un ātrākais variants, bet lētākais noteikti. Pajautājam Goglei uz kuru pusi jāiet un dodamies norādītajā virzienā. Minūtes 10 vai 15 gājuši, it kā esam vietā, kur jābūt pieturai, bet pieturas tur nav. Atkal Gogle mūs piečakarējusi #%^&^$# Labi, ejam uz nākošo pieturu, kas tikai 100m attālumā. Jā, te ir pietura un arī 2 cilvēki kautko gaida. Mums der 15 vai 35 autobuss. Pulkstenis jau 10 vakarā. Atnāk un aiziet 21 autobuss. Pēc laika vēl viens 21. Tad vēl viens, bet tie, kas der mums, nav. Tad atnāk vēl kāds cits, kurā iekāpj abi , kas gaidīja pieturā. Paliekam vieni paši. Nav saprašanas vai tik vēlu vēl autobusi braukā vai pa velti gaidam. Pēc laiciņa liekas, ka nav ko gaidīt un jābrauc ar taksi. Apskatos cik mums ar taksi tagad maksā - he, nu jau 180 bāti. Cena taksim aug. Laikam uz nakti tie paliek dārgāki. Mēģinām noķert kādu uz ielas, bet kā par spīti nebrauc neviens tukšs. Laiks iet. Jau sākam prātot cik ilgā laikā tiekam galā ejot ar kājām, kad pēkšņi notiek neticamais un brauc autobuss ar numuru 15. Priecīgi kāpjam iekšā. Ilgi nav jābrauc. Telefonā rāda, ka jākāpj ārā, bet mēs neizkāpjam. Un labi vien ir, jo Gogle kārtējo reizi gribējusi mūs piemuļķot, liekot 1 pieturu noiet ar kājām. Izkāpjam nākošajā, kas ir gandrīz pretī mūsu viesnīcām. Vēl tik ieejam padzert tēju pirms gulētiešanas un dodamies katrs uz savu istabu.
Rīt vēl...