Yen Minh. Ceļos 7:00, jo izbraucam tikai 8. Lejā pie viesnīcas nopērku pildīto bageti, ko turpat arī apēdu un lēnām eju uz kafejnicas pusi, kur mūs gaidīs šoferis. Nedaudz pēc 8:00 mūsu auto ir klāt. Šodien laiks mūs nelutina - smidzina lietus un nedaudz augstāk kalnos jau arī migla.
Apstājamies it kā pie skaistām vietām, tā vismaz šoferītis mums saka, bet viss ko redzam ir tikai balta bieza migla.
Braucam kā pa mākoņiem. Maigi izsakoties, biki škrobe, ka nevaram baudīt skaistās kalnu ainavas, bet palikt uz vietas un gaidīt nākošo dienu nav īsti prātīgi, jo nevar zināt kāds laiks būs rīt. Braucam vien tālāk. Pārbraucot kalnu pāreju, laiks izmainās un otrā kalna pusē miglas brīžiem vairs nav. Ķeram skaistos skatus un fotografējam, jo te laiks mainās ļoti ātri un nevar zināt, kad atkal iebrauksim mākonī.
Apstādīts te ir pilnīgi viss. Pat ja pie ceļa apmales ir kāds brīvs laukums, tad tur noteikti būs kas iestādīts.
Augstāk kalnos krietni vēsāks - vietām tikai 16 grādi, kas komplektā ar miglu un lietu pavisam nav patīkami. Tā visu dienu laiks mijas no miglas uz sauli, no saules uz lietu, no lietus atkal uz miglu.
Iebraucam Dong Van. Šis ir mūsu brauciena tālākais ziemeļu punkts. Neliela pauze, izstaigājam tirdziņu, apskatu vietējos suvenīrus un nobaudu citronzāles tēju ar medu.
Braucam uz Ma Pi Leng Pass - kalnu pāreja, kas ir vien kādus 10 kilometrus no Dong Van.
Dēļ visai draņķīgā laika, mēs plānoto 3 dienu braucienu saīsinām uz 2 dienām un uzbraukuši Ma Pi Leng kalnu pārejā, griežamies riņķī un braucam atpakaļ.
Šodien uz ceļiem ļoti daudz bērnu. Vieni paši bez pieaugušajiem staigā tādi ap 5 gadi veci, citi nedaudz vecāki. Sievietes kalnu nogāzēs strādā tādos košos brunčos, kā tautas tērpos. Te dzīvo dažādas etniskās grupas. Pēc sejām pavisam citādāki cilvēki, kā lejā Vjetnamas vidusdaļā.
Apstādīts ir viss, kas vien iespējams. Kalnu nogāzēs ļoti daudz akmeņu, bet katrs zemes pleķītis starp akmeniem ir apstādīts. Visur gandrīz tikai kukurūza. Sakopts tik rūpīgi un kārtīgi, ka liekas pat nezāles tur vispār neaug. Nezinu kā viņi spēj izstaigāt pa šīm stāvajām kalnu nogāzēm, lai visu sakoptu. Mājas arī lielākā daļa salidzinoši diezgan labas un stingras, celtas no nelieliem, ķiegeļa izmēra betona blokiem. Absolūts pretstats pilsētām, it īpaši nomalēm un pludmalēm, kur pilns ar plastmasas atkritumiem.
Vietām, kur zemāks, ir ari rīsu lauciņi.
Atpakaļceļā laiks nedaudz labāks un vietās, kur pirms tam bija migla, kā balta siena, tagad redzam nedaudz vairāk.
Sajūtas ir gūtas pietiekoši, bildes arī kaut kādas ir, bet tās nespēj attēlot pat pusi no redzētā, jo kalnu skati pa īstam ir baudāmi tikai ar acīm un sajūtām. Šī bija tā diena, kad es visvairāk besījos par to, ka neesmu paņēmis šaja ceļojumā līdzi spoguļkameru un šo visu tagad fotografēju ar veco telefonu &^#@&^%#^%$@^$#&
Pa ceļam iebraucam vēlreiz paēst garšīgo nūdeļu zupu un springroļļus, ko arī vakar ēdām Quan Ba pilsētā.
Atpakaļceļā kādā brīdī musu mierīgais šoferītis reizēm sāk brauk visai pārgalvīgi. Kādā posmā pat sarīko sacensības ar citu džipu. Jau gribu teikt, ka mēs neesam uz ralliju atbaukuši, bet drīz arī klāt pilsēta un viss beidzas labi.
Hazaņā (Ha Giang) esam nedaudz pēc 17:00. Brauciens mums izmaksājis 3,000,000vnd (apmēram 120eiro). Par 2 dienu braucienu ar džipu pa kalniem, tā ir visai pieņemama cena. Paliekam pa nakti tajā pat viesnīcā, kur bijām iepriekš. Tur arī noskaidroju par autobusu uz Hanoju
Pievakarē omulīgas kafejnīcas apmeklējums ar kapučino un mango smūtija baudīšanu. Par kapučino esmu nedaudz vīlies, jo piens nav īsti sakults un garšo kā parasta kafija ar pienu, bet tas tā, lai dzīve neliktos pārāk rožaina. Pa ceļam uz viesnīcu vēl apēdam pa kraukšķīgai pildītai bagetei, nopērkam ūdeni, cepumus, riekstus. Rīt 8 autobuss.
Rīt vēl...