8. Brauciens uz Can Tho un vakara pastaiga

    Vinlonga. 8:00 no rīta kāds klauvē pie durvīm. Viktors atnesis man brokastīm pomelo, līčas, banānus, sapodillu un rambutānus. Cik labi, ka ir draugi. Bļin, alu gan aizmirsis. Labi, piedodu! 

    Šodien dosimies uz Konto. Aptuvens plāns izbraukt ap 9. Viesnīca rezervēta ar Agoda - 8euro par 2-vieīgu numuru ar kondicionieri un wc. Īsti gan vairs kondicionieris nav vajadzīgs, jo vakarnakt biju to ieregulējis uz 28 grādiem. Pa dienu sagribējās siltāku un pagriezu pat uz 29.

    Izejot no viesnīcas lejā pie ieejas ir dzīvnieku un putnu tirdziņš. Suņi, papagaiļi, eži un vēl visādas radības. Evija pa logu bija redzējusi, ka iepriekšējā dienā kāds vīrietis nopērk vienā reizē 12 kucēnus un viņu visu laiku nelika mierā doma - ko viņš darīs ar tik daudz kucēniem. Teicu, lai iet uzprasa, bet neaizgāja. Tagad braucam prom tā arī nenoskaidrojuši. Ēšanai viņi par mazu un cik zinu, tad suņus ēd tikai Vjetnamas ziemeļu daļā, bet ejot pa pilsētu kādā vietā arī šeit ieraudzījām suņu kautķermeņus. Iespējams ir mainījušies ēšanas paradumi vai arī kāda nacionālā virtuve.

    Nedaudz pēc 9 esam autoostā. Iekāpjam autobusā. Pie mums pienāk kāds vīrietis un kaut ko saka, ka maksā 50,000. Man acis lielas, jo zinu, ka busa cena ir 23,000. Prasu kāpēc, šis kaut ko savā mēlē atbild. Saku, ka maksāšu 23,000, šis saka ka nē, vajagot 50,000. Teorētiski varam arī braukt par 50,000, jo tas ir tikai 2euro, bet principa lieta - par ko grib no mums nokāst dubultu cenu. Kāpjam ārā un iesim iekšā pie kasierēm. Kamēr tur ārā grozāmies, pie mums pienāk kāda sieviete un saka, ka biļete maksā 23,000. Griežamies riņķī un kāpjam vēlreiz iekšā autobusā. Laikam taču vietējie viltnieki gribēja mūs apčakarēt, bet šoreiz nesanāca

.

    Braucam un vērojam pilsētas apbūvi, ielu tirgotājus un braucējus. Ārpus pilsētas gandrīz pie katras mājas mango un banānkoki ir tikpat ierasti, kā pie mums Latvijā ābeles. Autobuss visai sagrabējis, bet ceļi labi. Nekādu biļešu šeit nav - šoferis ik pa laikam ienāk salonā un paņem naudu no pasažieriem. No kādas pavecākas kundzītes atteicās ņemt. Izskatījās, ka tā viņam laba paziņa vai radiniece.

Pēc 1:40 brauciena esam galā. No autoostas līdz viesnīcai stundas gājiens. Varētu arī izmantot kādu transportu, bet izdomājam iet kājām. Pa ceļam plakāti, kā jau visa Vjetnamā. Kaut ko atgādina no Padomju laikiem.

    Pa ceļam uz ielas pārdod svaigi spiestu apelsīnu sulu. Nopērkam katrs pa glāzei. Ir labi! Vietējie to dzer ar ledu un saldu sīrupu, bet mēs ņemam bez ledus un bez sīrupa. No ledus pagaidām vēl bailes, jo visādi nostāstiņi dzirdēti no kāda ūdens to sasaldē. Ejam tālāk un pēc laiciņa jau stāvam pie savu istabu durvīm. Khanh Duong Hotel. Te ir neliels pārsteigums - istabām nav logu. Ir gan kondicionieris, gan ventilators, gan pods ar bidetu, gan duša, bet loga nav. Rezervējot caur Agoda, liekas pat skrīnšotus uztaisīju istabām, un tur bija redzami logi. Prasu meitenei no recepšena kāpēc tā, bet šī angliski nesaprot. Zvana kādam un skaidro. Es rādu bildes un saku, ka vajag ar logu. Viņa parāda blakus istabu. Tur ir logi, bet tas ir 4vietīgs numurs un tad mēs visi vienā. Teorētiski jau varētu, bet gribas atsevišķi. Rādu vēlreiz bildes. Pa to laiku pienāk vēl kāda sieviete, apskatās bildes un paskaidro, ka šīs nav no viņas viesnīcas. Ir sanācis kāds misēklis kad rezervēju un taisīju skrīnšotus un tāpēc piekrītam uz istabām bez logiem. Patiesībā nav ne vainas un mums te tikai 2 naktis. Ātri dušā un liekos nedaudz atpūsties.

    Pieceļos ap 17:00 un ejam apskatīt pilsētu. Pa ceļam bērnudārzs. Kāda ome atbraukusi pakaļ ar rolleri un ved mājās bērnu mazā bambusa krēsliņā. Tādu Vjetnamā redzu pirmo reizi.

    Netālu no mums darbojas nakts tirgus, bet tur tikai no 18:00 un šobrīd vēl nav uzkrāmējušies. Redzam ka tiks gatavoti visādi jūras un upju mošķi, bet kamēr vēl nekā nav, ejam vien tālāk. 

    Daudzās vietās var redzēt ēstuves, kurās ir akvāriji ar dažādiem jūras radībām, bet šobrīd tas mani neinteresē, jo tos ēdīsim, kad būsim pie jūras. Tur tie lētāki un varbūt arī svaigāki. Izstaigājuši nelielu līkumu aizejam arī līdz tūristu promenādei. Tur nofotografēju šo izkārtni, kas man turpmākā brauciena laikā lieti noderēs vietās, kur nesaprot angliski.

    Krastmalā pilns ar laivām un nelieliem kuģīšiem, bet mēs nekur braukt negribam tāpēc tikai apskatāmies uztaisām bildi ar Hošiminu un dodamies atpakaļ uz nakts tirdziņu. Man padomā visai eksotiskas vakariņas. Pa ceļam redzu ka tirgo springroļļus. Tādai mantai garām nevar paiet. Abi ar Viktoru nopērkam katrs pa 4. Evija tikai skatītājos. 

    Ēdami bija, bet ne tik labi kā iepriekš ēstie. Šie bija sausāki un Viktoram pēdējais kaut kāds dīvains, ka viņš pat to neapēda. Ejam tālāk. Tur tirgo vardes. Gan marinētas gan tikai izķidātas. 

    Prasu Viktoram vai viņš arī ēdīs - viņš saka, ka jā. Pasūtu divas. Jā, jā - tikai divas. Tas nekas ka mazas. Mēs jau tik ponta pēc, ne jau lai paēstu. Sēžam gaidām kamēr uz grila izceps. Ir arī alus. Atnes uz šķīvja jau sadalītas gabalos. 

    Saku Viktoram, lai ņem, bet šis tā dīvaini paskatās uz mani un saka, ka negribot. Tak teici, ka ēdīsi! Nē, neēsot tā teicis... Bāc, man tagad 2 jāapēd, bet vēders jau pilns no springroļļiem. Nu neko darīt, varde jau nav liela, gan jau ar alu apēdīšu. Tur vairāk tas process un apziņa, ka vardi ēd.

    Vardes apēstas, bet Evijai vēl tukšs vēders. Ejam meklēt kur rīsi ar piedevām. Pēc brīža jau arī Evija un Viktors tiek pie savām vakariņām. Paēduši ejam uz viesnīcu. Ko rīt darīsim vēl neesmu izdomājis - kad piecelsimies, tad izdomāsim. Nekādi lielie plāni nav. Droši vien iesim apskatīt pilsētu. Augļi arī jānopērk.

Arlabunakti!