11. Kājas kafijas biezumos.

    Rach Gia, Gogle saka ka esmu Žaķzā. Apmēram tā arī laikam vjetnamieši izrunā šīs vietas nosaukumu. Pamostos 7:00. Ārā 27 grādi.Ejam ēst brokastis. Ir doma par kādu krabi, bet mums pasaka, ka tos var dabūt tikai restorānā un pēc 6 vakarā. Ieiesim paskatīties tirgū. Jā, tur ir krabji, bet tie ir dzīvi un uz vietas tos negatavo. Labi, tad ejam ēst ceptus rīsus ēstuvē, ko redzējām vakar netālu no viesnīcas. Aizejam, bet ēstuve tikai no 10 veras vaļā. Pusotra stunda jāpastaigā - iesim dzert kafiju. Ejot pa ielu uz priekšu, ielas malā ieraugam vietu, kur vietējie ēd zupu. Izlemjam par labu zupai nevis kafijai. Ejam tuvāk skatīties un kāds kungs mums jau ierāda vietas pie galdiņa. Atnes ēdienkarti - tur kafija, kokteiļi utt. Prasu zupu, bet šis rāda ka nav. Īsti nesaprotu kāpēc nav, jo vietējie tak ēd, bet par cik te ir kafija, un it kā pēc tās arī gājām, tad piekrītam arī uz kafiju. Vēl 2x piesaku, ka vajag karstu un no pupiņām. Liekas, ka saprata. Vispirms atnes aukstu tēju ar ledu. Par to nav jāmaksā un to gandrīz visur piedāvā par velti. Ja vienu izdzer, tad atnes nākošo. Tad pēc brīža jau meitene nes arī pirmo kafiju, bet... ups... liekot uz galda krūzīte noslīd no apakštases, viss sagāžas un kafija izlīst uz galda. Labi, ka mums uz kājām tiek tikai biezumi nevis verdošais ūdens. Un tā, smaidot kungs atvainojas par neveiklo apkalpotāju, noslauka galdu un šoreiz jau bez starpgadījumiem atnes mums kafijas un vēl nelielu tējkaņiņu ar karstu tēju. Kafija atnesta, bet kā viņu dzert nesaprotam - uz glāzītes trauciņā ir kafija, kas aplieta ar ūdeni, bet cauri nekas netek. Pacilājam, papētam, bet nekā - glāzes tukšas. Gribu jau saukt apkalpotāju, lai mums ierāda, kā to lieto, kad pēkšņi vienā glāzītē sāk pilēt kafija. Skaidrs, par cik kafija ir saspiesta, tad paiet zināms laiks, kamēr ūdens izsūcas cauri kafijai. Pagaidām kamēr viss iztek un saprotu, ka šī pēc stipruma būs vismaz kā espresso, ja ne ristretto. Par cik man tik stipra negaršo, tad palūdzu atnest ūdeni, parādu telefonā vjetnamiski  iztulkotu hot water un parādu uz kanniņu, kurā mums atnesuši karstu tēju. Meitene pamāj ar galvu, paņem no galda mazo tējkannu un aiziet. Pēc brīža viņa ir atpakaļ un noliek kanniņu uz galda. Paceļu vāciņu - tā jau domāju, viņa atnesusi karstāku tēju nevis ūdeni. Rakstu tulkā - water. Viņa nedaudz saminstinās, laikam padomā, ka šie baltie cilvēki ir pavisam jocīgi, bet tomēr aiziet un atnes pavisam maziņu ķobīti ar karstu ūdeni, ko pielej trauciņā ar kafijas biezumiem un ātri aiziet. Gribu jau saukt atpakaļ, kad pamanām viņu nesot mums vēl vienu tādu pat mazu ūdens dozu. Īstenībā es prasīju ūdeni, ko pieliet krūzītē pie kafijas nevis uz kafijas biezumiem, bet meitene tik veikli visu izdarīja, ka nu šoreiz ir tā kā ir. Mums ar Eviju pietka, ko pašķaidīt stipro kafiju, bet Viktors dzēra stipro klāt piedzerot atnesto tēju. Kafija bija laba, bet tikai nepierasta, jo šī bija ļoti maz grauzdēta, pavisam bez rūgtuma. Taču tā droši vien ir gaumes lieta vai varbūt eiropiešu pieradums, ka kafijai jābūt rūgtai. Tā lēnām malkojot pēkšņi sajūtu, ka esmu diezgan mērenā reibumā. Man pat uznāk smieklu lēkme un kādu brīdi uzjautrinos gan pats, gan uzjautrinu citus.

    Galvā mērens žvingulis, bet uz sirdi vispār  nekādas ietekmes. Tādas sajūtas līdz šim nekad vēl nav bijušas pat no riktīgi stipras kafijas. Laikam tomēr šī kafija ir citādāka nekā Rīgā nopērkamā. Lai saprastu, kas tur īsti sagāzās, pastāstīšu kā Vjetnamā pagatavo kafiju gatavo. Uz glāzes vai krūzes uzliek nelielu trauciņu, kurā iebērta un ar metāla disku saspiesta malta kafija. Trauciņam apakšā ir nelieli caurumiņi. Tad trauciņā ielej nedaudz ūdeni, drusku nogaida kamēr kafija uzbriest un tad pielej atlikušo ūdens porciju. Virsū uzliek virsū vāciņu. Visa konstrukcija saliktā veidā nav sevišķi stabila. Ja pasūta karstu kafiju, tad reizēm apakšējo glāzi ieliek vēl traukā ar karstu ūdeni, lai ilgāk saglabājas karsta, jo ūdens tek cauri kafijai ļoti lēni – minūtes piecas.

    Padzēruši kafiju ejam ēst ceptos rīsus. Mūs ieraudzījuši puiši jau pa gabalu smaida. Izstāstām ko gribam un pēc brīža jau remdējam izsalkumu. Ir garšīgi, bet par cik neviļus salīdzinu ar vakardienas ēstuvi, tad šeit nedaudz noskopojušies -  vakar 20,000vnd, šodien 23,300. Vakar bija arī buljons, šodien nav. Vakar bija 2 ceptas olas, bet šodien 1. Un arī mērcītes ir mazāk un ne tik pikantas, kā gribētos. Bet, ja neko nesalīdzina, tad ir labi un garšīgi. Esam paēduši un varam doties meklēt tūrisma aģentūru, lai noskaidrotu par ātrlaivu satiksmi starp tuvējām salām. Atrodam kartē tuvāko aģentūru un Google mums rāda ceļu. Aizejot galā nevaram atrast, nostaigājam vairākas reizes uz vienu un otru pusi, bet aģentūras nav. Prasu kāda veikala pārdevējam, šis saka, ka adrese esot pareiza, bet tūristu aģentūra jau sen te nav. Ieraugu grilētus krabjus ielas tirgotavā, bet nenopērku, jo es vēl tomēr nedaudz baidos no produktiem, kas nez cik ilgu laiku stāvējuši saulē. Krabjus ēdīsim tur, kur tos varēs pagatavot svaigus. Šeit tirgū arī var nopirkt dzīvus, bet tad ir problemātiski sameklēt kas tos pagatavos. Pie kam labi pagatavos, nevis tikai apdedzinās uz uguns. Aizejam līdz vietai, kur bijām vakar un uzzinājām par braucienu uz Phu Quoc salu. Tur arī mums izstāsta par maršrutu un cenām uz citām salām. Izrādās, ka visas laivas kursē tikai no Rach Gia turp un atpakaļ, bet starp salām šīs laivas nekursē. Bēdīgi, jo sanāk lieka vizināšanās turp un atpakaļ. Vēlāk pameklēšu internetā citus variantus. Ejam atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam tirgū pērkam ananāsus un turpat uz vietas tos arī notīra. Arī mazie banāni šodien nav ilgi jāmeklē, jo pamanu tos kādam vīram jau uzreiz ieejot tirgū. Vēl tiek nopirkta pudele ūdens. Te lielā vairumā un dažādā izmērā un cenā žāvētas garneles.

    Arī dažnedažādas kaltētas zivis. Rīsi n-tas šķirnes. Balti, brūni, lieli, mazi, apaļi, gareni utt. Katrā maisā savādāki.

    Ejam uz viesnīcu atpūsties.
    Ap pussešiem ejam atkal laukā. Šai pilsētā mums nav ieplānotas nekādas konkrētas aktivitātes, tāpēc nesteidzīgi izbaudām pilsētas ritmu. Iesim paēst vakariņas. Ēstuves ir visapkārt, bet dažas tomēr uzrunā vairāk, citas mazāk. Tieši tāpēc iesim uz attālo vietu, kur vakariņojām vakar. Šoreiz izvēlamies nedaudz savādāku ēdienu, bet esam vīlušies - ēdiens vakar bija garšīgāks un bija par 1 ceptu olu vairāk, bet samaksājām 1.5 reizes mazāk. Bļin, atkal salīdzinu.. Reizēm grūti izprast, kas nosaka ēdiena cenu. Iespējams, ka paskatās uz mūsu feisiem un paprasa tik cik mēs izskatāmies gatavi maksāt. Paēduši lēnām ejam atpakaļ. Pa ceļam tiek iepirktas saldās maizītes. Netālu no viesnīcas kafejnīca, kas pilna ar vietējiem. Apsēžamies pie galdiņa. Pajautāju vai var dabūt karstu tēju. Saka ka var. Atnes mums gan karstu tēju, gan aukstu ar ledu. Aukstā, kā parasti - par brīvu. Interesanti, ko gan teiktu, ja mēs apsēstos un neko nepasūtot dzertu auksto tēju vairākas glāzes pēc kārtas...

    Diemžēl šo variantu nemēģinājām. Sēžam dzeram un ēdam saldās maizītes. Jauks nesteidzīgs vakars. Vēl šovakar jārezervē naktsmājas Phu Quoc salā un tad uz čuču. Rīt agri ceļamies, jo 7:10 atiet ātrlaiva.