Kanto. Ceļos 6:00. Noejam uz recepsiju un palūdzam, lai izsauc mums taxi.
Pēc 5 min taxis ir klāt un mēs braucam uz autoostu. 75,000vnd un esam autoostā.
Šeit taksometrs maksā 5,000vnd/km (20centi/km). Ejam meklēt kases un autobusu.
Lielie busi ir par 120,000-150,000, bet tiem autoosta tālu no Rach Gia centra,
tāpēc izvēlamies mazo miroautobusu par 90,000. Braukšana ilgāka un neērtāka,
bet toties mūs izlaidīs (tā ceram) pilsētas centrā.
Tā arī ir - izlaiž mūs pašā centrā, kur mums līdz viesnīcai 5
minūšu gājiens. Vakar bija grūta izvēle par viesnīcu - vai nu pavisam mazs
numuriņš (6kv.m), bet pašā centrā, vai normāla lieluma 4km no centra (gandrīz
stunda ar kājām), vai 2x dārgāks centrā. Beigās izšķīros par mazāko un lētāko -
cik tad mums tur tā uzturēšanās numuriņā, pārsvarā mēs pa āru staigājam.
Un tā 5 min gājiens un esam jau pie viesnīcas. Phuong Anh Hotel.
Viesnīca izskatās ļoti laba. Mums uzreiz iedod atslēgas un pat nepaprasa pases,
kas līdz šim Vjetnamā nav pieredzēts. Uzejam apskatīt numuriņus - Viktoram + -
ciešams, bet manējais galīgi piesmacis - saku, lai ierāda citu. Ved mani uz 4
stāvu - tur ir OK. Pie kam nevis 6kv.m, kā bija minēts rezervācijā, bet gan
kādi 30 kv.m.
Protams, ka nav nekādu ekstru un viss ir krietni apbružāts, bet tomēr
savas funkcijas pilda. Saku, ka esam ar mieru un paliekam šeit. Noliekam somas,
duša un ejam iepazīt pilsētu. Ir tieši karstākais laiks un tāpēc sakarīgu
ēstuvi var pat nemeklēt, bet nav tik traki, gan pagaidīsim līdz vakaram.
Aizejam apskatīties no kurienes mums atiet kuģis, jeb pareizāk laikam būtu
teikt ātrlaiva. Biļetes cena no RachGia uz PhuQuoc 330,000vnd. Iepriekš domāju,
ka brauksim no HaTien, bet tagad izlēmu, ka no šejienes būs ērtāk. Tas ir 2
stundu brauciens pa jūru.
Noskaidrojuši atiešanas laikus ejam paskatīties uz jūru, jo to
neesam redzējuši ne reizi no brauciena sākuma. Ūdens temperatūra ap 29 grādiem,
ja var ticēt interneta datiem. Ir doma sagaidīt saulrietu piejūras parkā, bet
mums vēl jāaiziet līdz VPBank bankomātam izņemt dongus, citādi brīvdienās ar konvertācijas
uzcenojumu būs neizdevīgāk. Pa ceļam nopērku pildītu bageti, lai neburkšķ
vēders, tad ieejam izdzert pa augļu kokteilim. To garšu te neiespējami aprakstīt, bet ticiet man - kokteiļi sulas un smūtiji te ir ĻOTI gardi. Un tā nedaudz pasēdējuši dodamies
tālāk.
Bankomāts 30 min gājiena attālumā, tāpēc vērojot pilsētu dodamies Googles
norādītajā virzienā. Sākumā ceļš pa ielām, tad pa mazākām ieliņām, tad pa vēl
mazākām, tad tā kā caur dārziņiem... Es jau nevaru valdīt smieklus, ka Viktors
mūs tagad ved uz kādu pagrīdes bankomātu, kurš atrodas dārza mājiņā. Beigas veiksmīgas
- pēc laika izejam uz lielās ielas un tur jau arī mūsu bankomāts. Ar Revolut
karti izņemam naudiņu. Starp citu - arī tu vari šeit piereģistrēties un saņemt šīs kartes bonusus.
Kāda meitenīte, ap gadiem 10 mēģina pārdot Viktoram
loterijas biļetes. Viktors nepērk, bet iedod viņai tāpat 2,000vnd. Meitene
priecīgi aizskrien, bet pēc brīža ja ir klāt cita un prasa, lai iedod viņai arī.
Tad arī pirmā meitene pieskrien vēlreiz un atkal prasa Viktoram. Šis iedod vēl
2,000. Mieru neliek tāpat, līdz beidzot viņas aiziet.
Iesim paēst uz vietu, kur pa ceļam redzējām ceptus rīsus. It kā
Evija atzīmēja kartē šo vietu, bet kaut kas ir nogājis greizi un aizejot uz
saglabāto vietu redzam, ka ēstuves tur nav. Tad nu mēģinām galvās
restaurēt mūsu gājiena maršrutu, lai varētu iet atpakaļ tā, kā gājām uz
bankomātu, bet par cik paši nedomājām un vadījāmies tikai pēc Gogles norādēm,
tad tas tik viegli neizdodas. Kādu laiciņu pastaigājuši uz vienu un otru pusi,
beidzot atpazīstam vietas, kurām esam gājuši garām. Vēl 5-10 minūtes un...
Bingo! Esam atradusī. Ejam iekšā un sēžamies pie galda. Ēdienkarte tikai
vjetnamiski, bet man telefonā ir salikti daži teikumi vjetnamiski, kas var
noderēt ēstuvēs. Vietējais puisis ātri saprot ko gribam un pēc īsa brīža jau
varam apmierināt savu izsalkumu. Šeit atkal ir uz galda visādas mercītes - tās viņiem ir ļoti labas. Samaksājām nieka 20,000vnd katrs.
Ceļamies un ejam.
Vēl vajag nopirkt banānus, bet diemžēl šajā pilsētā tie ir
liels retums, nemaz nerunājot par mazajiem banāniņiem. Izstaigājuši tirgu un
gandrīz zaudējuši jebkādu cerību, ieraugu pie kādas pārdevējas dažādas banānu
šķirnes un starp tiem arī dažus ķekarus ar tik ļoti garšīgajiem mazajiem.
Nopērku 2 ķekarus vakariņām un brokastīm. Vēl tā kā gribās atrast, kur var
padzert labu espresso kafiju, bet diemžēl vjetnamieši nav iecienījuši šo
kafijas pagatavošanas veidu. Viņi visi dzer vjetnamiešu kafiju, ko pagatavo
uzlejot karstu ūdeni kafijai trauciņā, kas uzlikts virs krūzes. Es tādu
pagaršoju jau Hošiminā un man ne visai garšoja, bet varbūt vainīgs bija nevis
pagatavošanas veids, bet gan pupiņu šķirne un grauzdējums. Rīt iešu mēģināt vēl
uz citu vietu. Vjetnamā iecienījuši Robusta kafijas pupiņas, kas mums 100% Arabikas
lietotājiem liekas visai dīvainas. Bet nu tā smarža ir fantastiska – neviena Arabika
blakus pat nestāv un arī tā ir krietni stiprāka. Šeit netālu ir kafejnīca ar
dažādu šķirņu kafijas pupiņām – būs tur jāizmēģina..
Vēl interesants fakts, ko aizmirsu pieminēt - šeit praktiski nav
ārzemnieku. Mēs pa visu dienu nevienu neredzējām un uz ielas šeit mani ļoti
bieži sveicina. Ja tas būtu ārpus pilsētas kaut kur laukos, tad es vēl
saprastu, bet šeit pilsētā, tas liekas visai dīvaini.
Ceļš no Can Tho uz Rach Gia diezgan garš
un ne visai interesants. Bija posms, kur mājas desmitiem kilometru viena blakus
otrai tā, ka nevarēja saprast kur sākas un kur beidzas pilsēta. Ceļš samērā
šaurs, bet satiksme intensīva. Pa šādu būtu visai neomulīgi braukt ar rolleri,
bet vietējie ir pieraduši un nesteidzīgi brauc gan ar velosipēdiem gan
rolleriem.
Rīt vēl…