Bangkoka. Pamostos 7:30. Ārā 28 grādi. Pa dienu sola 37.
Ap 8 zvanu Viktoram, jo viņš tā kā solījās mani agri no rīta modināt. Nevaru sazvanīt, laikam nesagaidījis mani kautkur aizgājuši. Eju klauvēt pie durvīm - vaļā neviens netaisa. Nu i nevajag, aizeju uz recepšenu nopirkt kafiju, apsēžos vestibilā un lēnām malkoju. Pēc laiciņa arī ziņa no Viktora - izrādās šie vēl guļ... .
Šodien ejam brokastot uz kādu glaunāku vietu, kur iepriekšējā vakarā noskatījām pieņemamu ēdienkarti. Es pasūtu izmēģināt TomYum ar cūkgaļu, Viktors garneļveidīgos ar karija zupu, Evija veģetāro nūdeļu zupu. Kad atnes, man acis lielas - milzīga bļoda, ko liekas ka brokastīs nespēšu apēst. Smaržo riktīgi labi. Garša gan ļoti maiga, bet te tak tūristu rajons. Saberu čili un ir gandrīz vai labi. Bļoda liela, bet lēnām nesteidzoties tomēr tieku ar to galā. Kad esam paēduši, tad ejam atpakaļ uz viesnīcu. Vēders biki tā kā nesaprot šodienas brokastis. Tāda nedaudz dīvaina sajūta. Pļutkas nav, bet īsti labi arī nē. Te tev nu bija glaunāka ēstuve ar saimnieku eiropieti (tā vismaz izlikās). Ielas ēstuvēs ne reizi vēders nebrīnījās.
Tā nu vēl kādu stundiņu patusējam viesnīcā un esam gatavi doties uz Kokretu - nelielu salu Čaopraijas upē uz ziemeļiem no Bangkokas. Jābrauc ar oranžo kuģīti līdz galam un tad ar taxi vēl kādi 10km, tad ar kuģīti pāri upei. Aizejot uz kuģīša piestātni es sajūsminos par laiviņām ar spēcīgajiem motoriem, kas piestājušas netālu no piestātnes. Gribēju jau iet paprasīt cik maksātu ar tādu aizbraukt, bet nepaspēju, jo nāca mūsu kuģis. Braucam līdz galapunktam. Tur izkāpjot redzu krastā mazākas laivas nekā tās kas bija iestātnē, kur iekāpām, bet arī ar samērā stipru motoru un padomāju, ka atpakaļ varbūt varētu braukt ar tādu. Būtu nedaudz extrēma izklaide. Pieeju pie laivas vadītāja un prasu cik maksās tāds brauciens. Šis saka, ka uz leju pa upi ar tik mazu laiviņu nevarot braukt, jo tur lieli viļņi. Viņš vizinot tikai uz augšu pa upi. Super! Mums taču tieši tur arī vajag. Prasu cik maksās - 400bāti, ja uz vienu galu un 700, ja turp un atpakaļ. Evijai bailes, bet Viktors tomēr pierunā. Taksis mums izmaksātu 200-250bātus, bet bez extrīma, 700 neesmu gatavs maksāt, bet 400 uz vienu galu būtu labi. Mēģinu nokaulēt uz 300, šis nē. Nu labi, uz 350 - arī nē. Mazāk par 400 nevedīšot. Labi, piekrītam uz 400 un ejam uz laivu. Laiviņa riktīgi šaura, kā kanoe vai pat šaurāka. Sakāpjam iekšā un aiziet. Laiva strauji uzņem ātrumu, es tur jau kliedzu no sajūsmas. Ir riktīgi forši, pat elpa sitas ciet. Pēc neilga brauciena pēkšņu laivas motors noslāpst upes vidū. Domāju, ka būs vēl kāda izklaide, bet nē, izrādās laivas motors sabojājies. Mani jau pārņem sajūsmas vilnis, ka būs vēl nākošais extrīms - airēsimies ar rokām uz krastu. Onka mēģina iedarbināt motoru. Neizdodas. Mēģina vēlreiz. Nekā. Nezinu kā jūtas Evija (viņai laikam panika), bet mana sajūsma jau ir tuvu maksimumam. Tomēr vēl pēc dažām manipulācijām ap motoru, tas atkal ierūcas un braucam tālāk. Eh, nebūs tomēr vēl viena izklaide. Vēl pēc brīža jau redzam salu. Laiva piestāj pie piestātnes un kāpjam laukā. Bija riktīgi forši!
Pretī piestātnei neliels templītis. Ejam pateikt paldies, ka nebija jāizpeldas. Tālāk betonēts celiņš. Abās pusēs sabūvētas veikalu letes nepārtrauktā rindā. Tik letes un letes, citas tukšas, citās tirgi kādus suvenīrus, kuri mums šobrīd absolūti nav vajadzīgi. Esam jau minūtes 10 nogājuši, bet tirgotavas nebeidzas. Jūtos pamatīgi vīlies, jo domāju, ka atbraucot uz šejieni redzēsim taju lauku dzīvi, bet te gluži vai cirks tūristiem. Abloms. Bet nu ko - atbraukušu esam un tad jau nu arī iesim riņķī visai salai. Tur kādi 5km. Vēl pēc kāda gabala tirgotavas tomēr izbeidzas un sākas tāds kā nolaists dārziņu rajons. Pagalmi neslaucīti, sausās lapas nenovāktas, viss diezgan nekopts un nevīžīgs, bet tomēr salīdzinoši interesants un nesamākslots. Gabaliņu tālāk ceļa malā filtrētā ūdens automāts. Man prātā, ka maksā 4bāti par litru, tāpēc intereses pēc iemetu 2 bātus, palieku apakšā nu jau izdzerto 1.5L pudeli un nospiežu zaļo pogu. Yes. Tek ūdens! Pudele jau pilna, bet ūdens neapstājas, iet pa gaisu un šļakstās uz zemes. Kaut kādi cipariņi tur skrien 8,7,6,5,4,3,2,1,0. Beidzot apstājas tecēt. Bikses slapjas. Izrādās, ka cena ir nevis 4, bet gan 1 bāts par litru. Ūdens pēc garšas stipri līdzīgs veikala filtrētajam, tikai 10x lētāks kā veikalā. Cik nu tas filtrs sen mainīts aparātā un kad veikta apkope, to gan nevar zināt...
Ejam. Kokos dažādi nepazīstami un pazīstami augļi. Palmas ar kokosriekstiem, banānkoki - tie ir tie ko atpazīstam. Tā vērojot arī esam apgājuši riņķī visai salai un stāvam pie pie pārceltuves. Gribās jau ēst. te tāds kā neliels tirdziņš. Nopērku ķekaru pavisam mazus banāniņus - gandrīz vai pirksta resnumā. Garšo līdzīgi tiem, kas Rīgā pārdodas sažāvēti.
Braucien ar kuģīti uz otru krastu izmaksā katram 2bāti.. Ejam prasīt kā tikt līdz Chatuchak weekent market. Mums iesaka braukt ar moci līdz lielajai ielai un tur ņemt taksi. Mocis 10bāti katram. Ok, braucam. 3 min un esam jau klāt - izrādās tur tikai neliels gabaliņš bija jāpabrauc. Varējām arī ar kājām, bet 10bāti ir maza naudiņa un varam to pierakstīt izklaidēm nevis transportam. Pa lielo ielu kursē neskaitāmi autobusi songthaew un minibusi. Saprotu, ka nav vērts iztērēt 250bātus taksim, ja varam aizbraukt lētāk ar citu transportu. Domāts darīts, bet te īsti neviens nesaprot manis izrunāto Chatuchak market... telefoniem mobilā interneta nav, lai varētu ieslēgt tulku. Jautāju pārdevējām, kas turpat blakus tirgojas. Atbildes dažādas - viena saka, ka jābrauc ar mazo busiņu, cita saka, ka tikai ar 104 autobusu. Skaidrības nav. Jāizlīdzas ar karti, kur atrodam arī nosaukumu taju valodā. Uztaisu skrīnšoru un tagad rādu katram busam, gan lielam gan mazam. Iet tā lieta - vadītāji saprot un pēc neilga brīža, jau atrodas arī tāds busiņš, kura vadītājs apstiprinoši māj ar galvu. Kāpjam iekšā. 25bāti no cilvēka, bet mums tikai 500 gabalā. Bļin, nevajag taču kāpt sabiedriskajā transportā bez sīknaudas! Kāds no priekšā sēdošajiem palīdz izmainīt naudu. Viss kārtībā braucam. Laiks vēl gana daudz, jo tirgus tik 18:00 atveras. Pa ceļam pamatīgi korķi, pie kam busiņš brauc ar palielu līkumu. Netālu pirms tirgus redzu milzīgus cilvēku pūļus, kas gaida transportu. Nenormālie pūļi. Pie tirgus piebraucam nedaudz pēc 18:00. Labi ir - var uzreiz iet iekšā. Preču izvēle milzīga. Cenas labas, bet šobrīd negribu neko pirkt, jo viss būs jāstaipa līdzi vēl ilgi. Iebraucām apskatīties nevis iepirkties. Turpat tirgū arī paēdam. Varbūt ne pavisam tas, ko gribēju, bet garšīgi.
Nedaudz vēl paskatāmies un jau ejam uz autobusu, kas mūs aizvedīs līdz viesnīcu. 5-10 minūtes un autobuss jau ir klāt, 15 bāti biļete un braucam uz viesnīcu. Man vēders tāds biki dīvains vēl no brokastu zupas un gribu nodezinficēt ar brendiju vai rumu, bet visas mazās dzertuvītes ne visai tīkamas. Veikalā tikai 0.5 vai lielākas, bet man nebūs kur likt, jo rīt lidojam uz Vjetnamu, bet šodien pietiks ar 100 gramiem. Beigās izšķiros labāk nopirkt CocaCola, kas arī reāli salika vietā manu vēdera labsajūtu. Aizejam līdz augļu tirgotājai, kur pirkām iepriekš. Ha! Nav šodien vairs dzelteno mango un viņa dod mums nogaršot zaļo. Wow! Šis zaļais ir garšīgāks nekā dzeltenais! Nu reāli labs! Man gan vairāk gribas ko skābenu, bet būs jau labi - vēl piepirksim mazos banāniņus (lielākus kā Kokretā) un būs labi. Banāni arī riktīgi labie - miziņa plāna kā papīrs, saldi, gatavi. Vakariņas ieēstas un varu ķerties pie rakstīšanas. Atkal gandrīz 2 stundas. Ātrāk man neizdodas te sabakstīt telefonā. Pulkstenis 3:20.
Ap 8 zvanu Viktoram, jo viņš tā kā solījās mani agri no rīta modināt. Nevaru sazvanīt, laikam nesagaidījis mani kautkur aizgājuši. Eju klauvēt pie durvīm - vaļā neviens netaisa. Nu i nevajag, aizeju uz recepšenu nopirkt kafiju, apsēžos vestibilā un lēnām malkoju. Pēc laiciņa arī ziņa no Viktora - izrādās šie vēl guļ... .
Šodien ejam brokastot uz kādu glaunāku vietu, kur iepriekšējā vakarā noskatījām pieņemamu ēdienkarti. Es pasūtu izmēģināt TomYum ar cūkgaļu, Viktors garneļveidīgos ar karija zupu, Evija veģetāro nūdeļu zupu. Kad atnes, man acis lielas - milzīga bļoda, ko liekas ka brokastīs nespēšu apēst. Smaržo riktīgi labi. Garša gan ļoti maiga, bet te tak tūristu rajons. Saberu čili un ir gandrīz vai labi. Bļoda liela, bet lēnām nesteidzoties tomēr tieku ar to galā. Kad esam paēduši, tad ejam atpakaļ uz viesnīcu. Vēders biki tā kā nesaprot šodienas brokastis. Tāda nedaudz dīvaina sajūta. Pļutkas nav, bet īsti labi arī nē. Te tev nu bija glaunāka ēstuve ar saimnieku eiropieti (tā vismaz izlikās). Ielas ēstuvēs ne reizi vēders nebrīnījās.
Tā nu vēl kādu stundiņu patusējam viesnīcā un esam gatavi doties uz Kokretu - nelielu salu Čaopraijas upē uz ziemeļiem no Bangkokas. Jābrauc ar oranžo kuģīti līdz galam un tad ar taxi vēl kādi 10km, tad ar kuģīti pāri upei. Aizejot uz kuģīša piestātni es sajūsminos par laiviņām ar spēcīgajiem motoriem, kas piestājušas netālu no piestātnes. Gribēju jau iet paprasīt cik maksātu ar tādu aizbraukt, bet nepaspēju, jo nāca mūsu kuģis. Braucam līdz galapunktam. Tur izkāpjot redzu krastā mazākas laivas nekā tās kas bija iestātnē, kur iekāpām, bet arī ar samērā stipru motoru un padomāju, ka atpakaļ varbūt varētu braukt ar tādu. Būtu nedaudz extrēma izklaide. Pieeju pie laivas vadītāja un prasu cik maksās tāds brauciens. Šis saka, ka uz leju pa upi ar tik mazu laiviņu nevarot braukt, jo tur lieli viļņi. Viņš vizinot tikai uz augšu pa upi. Super! Mums taču tieši tur arī vajag. Prasu cik maksās - 400bāti, ja uz vienu galu un 700, ja turp un atpakaļ. Evijai bailes, bet Viktors tomēr pierunā. Taksis mums izmaksātu 200-250bātus, bet bez extrīma, 700 neesmu gatavs maksāt, bet 400 uz vienu galu būtu labi. Mēģinu nokaulēt uz 300, šis nē. Nu labi, uz 350 - arī nē. Mazāk par 400 nevedīšot. Labi, piekrītam uz 400 un ejam uz laivu. Laiviņa riktīgi šaura, kā kanoe vai pat šaurāka. Sakāpjam iekšā un aiziet. Laiva strauji uzņem ātrumu, es tur jau kliedzu no sajūsmas. Ir riktīgi forši, pat elpa sitas ciet. Pēc neilga brauciena pēkšņu laivas motors noslāpst upes vidū. Domāju, ka būs vēl kāda izklaide, bet nē, izrādās laivas motors sabojājies. Mani jau pārņem sajūsmas vilnis, ka būs vēl nākošais extrīms - airēsimies ar rokām uz krastu. Onka mēģina iedarbināt motoru. Neizdodas. Mēģina vēlreiz. Nekā. Nezinu kā jūtas Evija (viņai laikam panika), bet mana sajūsma jau ir tuvu maksimumam. Tomēr vēl pēc dažām manipulācijām ap motoru, tas atkal ierūcas un braucam tālāk. Eh, nebūs tomēr vēl viena izklaide. Vēl pēc brīža jau redzam salu. Laiva piestāj pie piestātnes un kāpjam laukā. Bija riktīgi forši!
Pretī piestātnei neliels templītis. Ejam pateikt paldies, ka nebija jāizpeldas. Tālāk betonēts celiņš. Abās pusēs sabūvētas veikalu letes nepārtrauktā rindā. Tik letes un letes, citas tukšas, citās tirgi kādus suvenīrus, kuri mums šobrīd absolūti nav vajadzīgi. Esam jau minūtes 10 nogājuši, bet tirgotavas nebeidzas. Jūtos pamatīgi vīlies, jo domāju, ka atbraucot uz šejieni redzēsim taju lauku dzīvi, bet te gluži vai cirks tūristiem. Abloms. Bet nu ko - atbraukušu esam un tad jau nu arī iesim riņķī visai salai. Tur kādi 5km. Vēl pēc kāda gabala tirgotavas tomēr izbeidzas un sākas tāds kā nolaists dārziņu rajons. Pagalmi neslaucīti, sausās lapas nenovāktas, viss diezgan nekopts un nevīžīgs, bet tomēr salīdzinoši interesants un nesamākslots. Gabaliņu tālāk ceļa malā filtrētā ūdens automāts. Man prātā, ka maksā 4bāti par litru, tāpēc intereses pēc iemetu 2 bātus, palieku apakšā nu jau izdzerto 1.5L pudeli un nospiežu zaļo pogu. Yes. Tek ūdens! Pudele jau pilna, bet ūdens neapstājas, iet pa gaisu un šļakstās uz zemes. Kaut kādi cipariņi tur skrien 8,7,6,5,4,3,2,1,0. Beidzot apstājas tecēt. Bikses slapjas. Izrādās, ka cena ir nevis 4, bet gan 1 bāts par litru. Ūdens pēc garšas stipri līdzīgs veikala filtrētajam, tikai 10x lētāks kā veikalā. Cik nu tas filtrs sen mainīts aparātā un kad veikta apkope, to gan nevar zināt...
Ejam. Kokos dažādi nepazīstami un pazīstami augļi. Palmas ar kokosriekstiem, banānkoki - tie ir tie ko atpazīstam. Tā vērojot arī esam apgājuši riņķī visai salai un stāvam pie pie pārceltuves. Gribās jau ēst. te tāds kā neliels tirdziņš. Nopērku ķekaru pavisam mazus banāniņus - gandrīz vai pirksta resnumā. Garšo līdzīgi tiem, kas Rīgā pārdodas sažāvēti.
Braucien ar kuģīti uz otru krastu izmaksā katram 2bāti.. Ejam prasīt kā tikt līdz Chatuchak weekent market. Mums iesaka braukt ar moci līdz lielajai ielai un tur ņemt taksi. Mocis 10bāti katram. Ok, braucam. 3 min un esam jau klāt - izrādās tur tikai neliels gabaliņš bija jāpabrauc. Varējām arī ar kājām, bet 10bāti ir maza naudiņa un varam to pierakstīt izklaidēm nevis transportam. Pa lielo ielu kursē neskaitāmi autobusi songthaew un minibusi. Saprotu, ka nav vērts iztērēt 250bātus taksim, ja varam aizbraukt lētāk ar citu transportu. Domāts darīts, bet te īsti neviens nesaprot manis izrunāto Chatuchak market... telefoniem mobilā interneta nav, lai varētu ieslēgt tulku. Jautāju pārdevējām, kas turpat blakus tirgojas. Atbildes dažādas - viena saka, ka jābrauc ar mazo busiņu, cita saka, ka tikai ar 104 autobusu. Skaidrības nav. Jāizlīdzas ar karti, kur atrodam arī nosaukumu taju valodā. Uztaisu skrīnšoru un tagad rādu katram busam, gan lielam gan mazam. Iet tā lieta - vadītāji saprot un pēc neilga brīža, jau atrodas arī tāds busiņš, kura vadītājs apstiprinoši māj ar galvu. Kāpjam iekšā. 25bāti no cilvēka, bet mums tikai 500 gabalā. Bļin, nevajag taču kāpt sabiedriskajā transportā bez sīknaudas! Kāds no priekšā sēdošajiem palīdz izmainīt naudu. Viss kārtībā braucam. Laiks vēl gana daudz, jo tirgus tik 18:00 atveras. Pa ceļam pamatīgi korķi, pie kam busiņš brauc ar palielu līkumu. Netālu pirms tirgus redzu milzīgus cilvēku pūļus, kas gaida transportu. Nenormālie pūļi. Pie tirgus piebraucam nedaudz pēc 18:00. Labi ir - var uzreiz iet iekšā. Preču izvēle milzīga. Cenas labas, bet šobrīd negribu neko pirkt, jo viss būs jāstaipa līdzi vēl ilgi. Iebraucām apskatīties nevis iepirkties. Turpat tirgū arī paēdam. Varbūt ne pavisam tas, ko gribēju, bet garšīgi.
Nedaudz vēl paskatāmies un jau ejam uz autobusu, kas mūs aizvedīs līdz viesnīcu. 5-10 minūtes un autobuss jau ir klāt, 15 bāti biļete un braucam uz viesnīcu. Man vēders tāds biki dīvains vēl no brokastu zupas un gribu nodezinficēt ar brendiju vai rumu, bet visas mazās dzertuvītes ne visai tīkamas. Veikalā tikai 0.5 vai lielākas, bet man nebūs kur likt, jo rīt lidojam uz Vjetnamu, bet šodien pietiks ar 100 gramiem. Beigās izšķiros labāk nopirkt CocaCola, kas arī reāli salika vietā manu vēdera labsajūtu. Aizejam līdz augļu tirgotājai, kur pirkām iepriekš. Ha! Nav šodien vairs dzelteno mango un viņa dod mums nogaršot zaļo. Wow! Šis zaļais ir garšīgāks nekā dzeltenais! Nu reāli labs! Man gan vairāk gribas ko skābenu, bet būs jau labi - vēl piepirksim mazos banāniņus (lielākus kā Kokretā) un būs labi. Banāni arī riktīgi labie - miziņa plāna kā papīrs, saldi, gatavi. Vakariņas ieēstas un varu ķerties pie rakstīšanas. Atkal gandrīz 2 stundas. Ātrāk man neizdodas te sabakstīt telefonā. Pulkstenis 3:20.
Rīt vēl...