Quang Ngai. No rīta vēl pavēss, tikai 26 grādi. Noejam lejā paēst
brokastis. Tepat blakus vietējie ēd zupu, bet man to šorīt negribas un nopērku kārtējo
pildīto bageti – Banh Mi. Pāri ielai vēl kaut kas līdzīgs kafejnīcai. Pasūtu
ingvera tēju, kas kopā ar bageti garšo itin labi. Pēc tam ejam uz dzelzceļa
staciju nopirkt rītdienai biļetes. Puisis no viesnīcas recepsijas teica, ka
varot braukt ar 2 autobusiem, tad arī izdomāju, ka brauksim uz Tam
Ky un tad tālāk uz HoiAn. Stacija nav tālu, nepilni 2 km, tāpēc sanāk arī mierīga
rīta pastaiga. Atpakaļ caur tirgu. Nopērku longanus un banānus. Puse mango man
vēl no vakardienas palikusi. Ar nelielu līkumu pa mazajām ieliņām ejam atpakaļ.
Pa ceļam visai eksotisks akvārija zivju "zooveikals" - uz rollera
uztaisīts rāmis, kurā iekarināti maisiņi ar zivīm ūdenī.
Aizgājis uz viesnīcu nomazgāju augļus, paēdu longanus un noliekos pāris stundiņas pagulēt. Guļot visādas domas, tai skaitā arī paskatīties kā iet autobuss tālāk no Tamki uz Hojanu. Internetā neatrodu kādu info, ka tur būtu autobusa satiksme, jo Gogle visu laiku piedāvā braukt ar 2 busiem caur Danangu, kas sanāk līkums vairāk kā 80km. Ja tā, tad jau mums labāk uzreiz ar vilcienu braukt līdz Danangai un tad 40km pabraukt atpakaļ. Laikam jāiet vēl kādam pajautāt, citādi pārāk sarežģīta braukšana sanāks.
Pēcpusdienā atkal ejam laukā. Meklēsim kur paēst. Man sakārojās svaigos springroļļus, ja neatradīšu, tad ņemšu aso zupiņu. Lejā meitenēm prasu, kur tuvāk atrast kādu ēstuvi, kas to gatavo. Viņa mums iedod adresi un mēs ejam. Kad Gogle mūs atvedusi uz norādīto vietu, tad redzu, ka tur springroļu nav. Gribu vēlreiz pārliecināties vai esam pareizi atnākuši, bet Viktors jau izdzēsis meklēto vietu un arī meklējumu vēsture nez kāpēc neko nerāda. Neko darīt, meklēsim citu. Šeit netālu uzrāda veģetāro ēstuvi. Ejam uz turieni. Pa ceļam kāda saimniece mūs aicina pie sevis. Rādu bildu un saku, ka gribu springroļus. Šī saka - jā esot. Es gan redzu tikai eļļā vārītos, bet viņa māj ar galvu, ka esot. Pienāk kāds puisis, kurs drusku māk angliski. Viņš arī saka, ka ir svaigie springroļļi. Vienalga nenoticam. Beigās tomēr noskaidrojas, ka viņiem ir tikai ceptie. Ejam tālāk. Veģetārajā ēstuvē nav neviena cilvēka - diezgan aizdomīgi. Iesim tālāk pameklēt nākošo, kur it kā ir zupas. Aizejam, bet tur vispār nekā nav. Ar Gogli te Vjetnamā reizēm visai interesanti. Ejam atpakaļ uz veģetāro. Viss forši, salika mums rīsus un visu ko citu garšīgu. Vienīga bēda, ka nez kāpēc, bet bieži vien veģetārajās ēstuvēs nav čili mērces. Mēs jau tā pieraduši, ka bez čili vairs paēst nevaram. Beigās atrodas vismaz čili pākstis. Rēķins par ēdienu atkal kārtējo reizi nošokē - 45,000. Nesaprotu vai tas vienam vai visiem. Es laikam dikti stulbu grimasi savilku, ka saimniece atbildot uz manu skatienu parādīja, ka tas par visiem trim. Sanāk zem 1.80 eiro par vakariņām priekš trijiem! Samaksājam un ejam tālāk. Ārā paliek tumšs un jo spožāk kļūst redzamas reklāmas un skatlogi. Pastaigājam pa kādam no centra ielām un pavērojam naksnīgo pilsētu. Jauki un omulīgi. Vakarā paliek vēsāks un izvesti ārā ari mazie bērni. Pa dienu viņus neredz, bet tagad vai ik uz katra stūra tādi mazi ķipari. Pastaigājuši krietnu līkumu, ejam atpakaļ. Netālu no mūsu viesnīcas ir muzikālā kafejnīca, kur vakarā dzied karaoke.
Iesim vēlāk tur apskatīties un padzert tēju.
Ap 22:00 pieejam pie kafejnīcas. Kāds vīrs, kurš izrādās dīdžejs, nāk mums pretī, paspiež roku un aicina iekšā.
Apsēžamies pie galdiņa, pasūtam tēju un te pārsteigums šajā tālajā zemē. Uz skatuves iziet kāda kundzīte un sāk dziedāt R.Paula dziesmu vjetnamiešu valodā.
Tas ir kaut kas pavisam negaidīts. Pēc tam vēl vairāki cilvēki dziedāja. Jāsaka, ka itin labā līmenī - tīri un skanīgi, bez falšām notīm. Vienīgi tās dziesmas viņiem tādas bēdīgas. Dziedāšanas process visai savdabīgs - dziesmas laikā, parasti tad, kad ir instrumentāla iespēle, citi zālē sēdošie nāk un pasniedz dziedātajai puķes, ko pa vienai paņem turpat no blakus stāvošās vāzes. Kad dziesma nodziedāta, tad puķes saliek atpakaļ vāzē un tās tiek pasniegtas nākošajam dziedātājam. Utt. Drusku tāda dīvaina sajūta, kad tās puķes tā pa riņķi tiek dotas un atdotas atpakaļ, bet tā nu viņi te dara.
Nu jā, un tā tēja, ko atnesa, nu izcili - izcili draņķīga. Nezinu no kādām nezālēm tā tikusi gatavota. Bet kopumā pasākums diezgan jauks. Laiciņu pasēdējuši ejam uz viesnīcu. Rīt agri ceļamies un braucam uz Tam Ky.
Rīt vēl…
Aizgājis uz viesnīcu nomazgāju augļus, paēdu longanus un noliekos pāris stundiņas pagulēt. Guļot visādas domas, tai skaitā arī paskatīties kā iet autobuss tālāk no Tamki uz Hojanu. Internetā neatrodu kādu info, ka tur būtu autobusa satiksme, jo Gogle visu laiku piedāvā braukt ar 2 busiem caur Danangu, kas sanāk līkums vairāk kā 80km. Ja tā, tad jau mums labāk uzreiz ar vilcienu braukt līdz Danangai un tad 40km pabraukt atpakaļ. Laikam jāiet vēl kādam pajautāt, citādi pārāk sarežģīta braukšana sanāks.
Pēcpusdienā atkal ejam laukā. Meklēsim kur paēst. Man sakārojās svaigos springroļļus, ja neatradīšu, tad ņemšu aso zupiņu. Lejā meitenēm prasu, kur tuvāk atrast kādu ēstuvi, kas to gatavo. Viņa mums iedod adresi un mēs ejam. Kad Gogle mūs atvedusi uz norādīto vietu, tad redzu, ka tur springroļu nav. Gribu vēlreiz pārliecināties vai esam pareizi atnākuši, bet Viktors jau izdzēsis meklēto vietu un arī meklējumu vēsture nez kāpēc neko nerāda. Neko darīt, meklēsim citu. Šeit netālu uzrāda veģetāro ēstuvi. Ejam uz turieni. Pa ceļam kāda saimniece mūs aicina pie sevis. Rādu bildu un saku, ka gribu springroļus. Šī saka - jā esot. Es gan redzu tikai eļļā vārītos, bet viņa māj ar galvu, ka esot. Pienāk kāds puisis, kurs drusku māk angliski. Viņš arī saka, ka ir svaigie springroļļi. Vienalga nenoticam. Beigās tomēr noskaidrojas, ka viņiem ir tikai ceptie. Ejam tālāk. Veģetārajā ēstuvē nav neviena cilvēka - diezgan aizdomīgi. Iesim tālāk pameklēt nākošo, kur it kā ir zupas. Aizejam, bet tur vispār nekā nav. Ar Gogli te Vjetnamā reizēm visai interesanti. Ejam atpakaļ uz veģetāro. Viss forši, salika mums rīsus un visu ko citu garšīgu. Vienīga bēda, ka nez kāpēc, bet bieži vien veģetārajās ēstuvēs nav čili mērces. Mēs jau tā pieraduši, ka bez čili vairs paēst nevaram. Beigās atrodas vismaz čili pākstis. Rēķins par ēdienu atkal kārtējo reizi nošokē - 45,000. Nesaprotu vai tas vienam vai visiem. Es laikam dikti stulbu grimasi savilku, ka saimniece atbildot uz manu skatienu parādīja, ka tas par visiem trim. Sanāk zem 1.80 eiro par vakariņām priekš trijiem! Samaksājam un ejam tālāk. Ārā paliek tumšs un jo spožāk kļūst redzamas reklāmas un skatlogi. Pastaigājam pa kādam no centra ielām un pavērojam naksnīgo pilsētu. Jauki un omulīgi. Vakarā paliek vēsāks un izvesti ārā ari mazie bērni. Pa dienu viņus neredz, bet tagad vai ik uz katra stūra tādi mazi ķipari. Pastaigājuši krietnu līkumu, ejam atpakaļ. Netālu no mūsu viesnīcas ir muzikālā kafejnīca, kur vakarā dzied karaoke.
Iesim vēlāk tur apskatīties un padzert tēju.
Ap 22:00 pieejam pie kafejnīcas. Kāds vīrs, kurš izrādās dīdžejs, nāk mums pretī, paspiež roku un aicina iekšā.
Apsēžamies pie galdiņa, pasūtam tēju un te pārsteigums šajā tālajā zemē. Uz skatuves iziet kāda kundzīte un sāk dziedāt R.Paula dziesmu vjetnamiešu valodā.
Tas ir kaut kas pavisam negaidīts. Pēc tam vēl vairāki cilvēki dziedāja. Jāsaka, ka itin labā līmenī - tīri un skanīgi, bez falšām notīm. Vienīgi tās dziesmas viņiem tādas bēdīgas. Dziedāšanas process visai savdabīgs - dziesmas laikā, parasti tad, kad ir instrumentāla iespēle, citi zālē sēdošie nāk un pasniedz dziedātajai puķes, ko pa vienai paņem turpat no blakus stāvošās vāzes. Kad dziesma nodziedāta, tad puķes saliek atpakaļ vāzē un tās tiek pasniegtas nākošajam dziedātājam. Utt. Drusku tāda dīvaina sajūta, kad tās puķes tā pa riņķi tiek dotas un atdotas atpakaļ, bet tā nu viņi te dara.
Nu jā, un tā tēja, ko atnesa, nu izcili - izcili draņķīga. Nezinu no kādām nezālēm tā tikusi gatavota. Bet kopumā pasākums diezgan jauks. Laiciņu pasēdējuši ejam uz viesnīcu. Rīt agri ceļamies un braucam uz Tam Ky.
Rīt vēl…