Hanoja. Pieceļos 8:00. Šodien nav nekādi īpaši plāni. Ja nu varbūt aiziet vēlreiz līdz dzelzceļam sagaidīt vilcienu šaurajā ieliņā un nopirkt kādu augli. Šoreiz esam pareizajā laikā un, nu jau vēsturiskie, kadri ar vilcienu tiek gan nobildēti, gan nofilmēti. Kā jau minēju iepriekš, tad no 2019. gada oktobra, šī atrakcija ir tūristiem slēgta.
Tikko kā vilciens aizgājis, tā uz ielas lielāka burzma, jo satiksme ir nedaudz sastregusi.
Pa ceļam kafija, kādā jaukā kafejnīcā, kur no augšas vērojam nesteidzīgo Hanojas satiksmi
Pilsētas laukumā tantiņas sanākušas uz pēcpusdienas aktivitātēm. Vjetnamā publiska kolektīvā vingrošana ir ļoti populāra.
Vakarā vēl aizgājam ar Viktoru uz masāžu. Paņēmām 1.5 stundu. Es pēc 45 minutēm vairs neizturēju - piecēlos un pateicu, ka iešu prom. Ne masāža, bet tāda tizla parīvēsana ar pilnīgi nemākulīgām kustībām. Absolūti bez kādas jēgas. Izstrīdējos ar priekšnieci - viņa vēl pilnu cenu par stundu no manis gribēja. Tipa masiere tak esot masējusi. Saku, ka parīvešana nav masāža, bet šī tik maļ savu. Sākumā iedevu 50,000, tad vēl 20,000, tad vēl 30,000' Šī nē un nē jāmaksā 250,000. Paņēmu visu naudu atpakaļ. Beigās priekšniece tipa apvainojās - nevajagot naudu. Man arī stulba sajūta, nebūtu es tik ilgi gaidījis tās 45 minūtes, tad savādāk, bet tak domāju, ka nu tūlīt, tulīt būs. Bet nesagaidīju. Vienai kājai uz ikriem spalvas tagad laikam ilgi neaugs. Lidz otrai tā arī netika 45 minūtēs. Vēlāk prasīju Viktoram kā bijis - vinš teica, ka labi visus kauliņus izlocījuši. Man vienkārši šoreiz nenoveicās. Viss ir ļoti atkarīgs no cilvēka, kas masē. Ja nemāk, tad nekas arī nesanak. Ja māk, grib un nav piekusis, tad viss ir labi.