18. Smirdupīte, vilciens un kāpēc es esmu dusmīgs

    Ņačaņa. Pamostos pirms 7.  Šodien braucam uz Tuy Hoa. Vēl tik nav īsti izlemts vai ar vilcienu vai autobusu. Vilciens tikai 13:25. Varbūt autobuss ātrāk, tad mums diena garāka būtu. Ātri apēdu atlikušo pusi no mango un esmu gatavs startam. Info centrā mums pasaka, ka autoosta ir gandrīz 10 km no šejienes un uz turieni var tikt tikai ar taksi. Iedzersim kādu rīta tēju tai pašā vietā, kur vakar, un tad jau izdomāsim ko tālāk. Paņēmu ingvera tēju ar medu - SUPER!! Tā sēžot vēlreiz apskatos kartē ar ko mums izdevīgāk braukt un saprotu, ka vilciens mūs pievedīs tuvāk, tik ar biļetēm neliela ķēpa, jo internetā pasūtīt neizdodas. Labi, ņemsim somas un iesim uz vilciena staciju. Ja nu kas un biļetes vairs nebūs, tad meklēsim autoostu un brauksim ar autobusi. Līdz vilciena stacijai kādi 2 km, tāpēc ejam kājām. No rīta saule vēl nav tik karsta, tāpēc iešana pavisam viegla. Atrodam staciju, nopērkam biļetes. Cietās sēdvietas pa 57,000 jau izpirktas - ņemam mīkstās pa 88,000.

     Mums tagad vēl 2 stundas laika. Iesim apskatīt šo pilsētas daļu, kur vēl neesam bijuši. Te satiksme nedaudz mazāka, ieliņas un tirgotāji arī savādāki –  katrs rajons atšķiras ar kādu savu īpatnību. It kā nedaudz, bet tomēr ir jūtama atšķirība. Aizejam līdz upei, kas kartē izskatās diezgan liela, bet patiesībā izrādās pamatīgi piecūkota maza smirdupīte. 

    Apgriežamies un ejam atpakaļ. Vēders sāk prasīt ko apēdamu un skatos pēc pildītas bagetes. Tad, kad nevajag, tad tās ir vai uz katra stūra, bet tagad nostaigājam n-tos kvartālus un neviena tirgotava. Beigās atrodu vietu, kur tirgo burgerus. 12,000 un burgeris man rokās. Ejam meklēt kur piesēst un padzert kādu tēju. Pretī stacijai smuka vietiņa. Esam te vienīgie apmeklētāji. Ēdienkartē redzu, ka arī šeit ir ingvera tēja ar medu. Ņemu. Ir garšīga. Burgeris gan tāds nekāds - sauss un bezgaršīgs, bet vismaz vēders neburkšķ. Kamēr dzeru tēju, Viktors ik pa laikam kautrīgi ieminas, ka arī grib ēst, tāpēc padzēruši tēju ejam blakus ēstuvē viņu pabarot. Tagad uz staciju. Ieejot redzu, ka tiek filmēta filma par ceļošanu ar Vjetnamas dzelzceļu vai kas tamlīdzīgs. Kamēr sēžam un gaidām, arī mēs esam fonā tikuši nofilmēti. Ar nelielu nokavēšanos pienāk vilciens. 

    Pavadonis izliek ārpus durvīm vagona numuru. Mūsu 2. vagons gandrīz pretī. Kāpjam iekšā. Biļetes neprasa. Sameklējam savas vietas un sēžamies nost. Krēsli vienkārši SUPER! Ērtāki kā lidmašīnā. Kājām vieta cik gribi, varu izstiepties gandrīz guļus. Nu vienkārši ideāli.

     Līdz šim nebiju Vjetnamā braucis ar vilcienu, bet tagad redzu, ka tas ir pat ļoti ērti. Tur pat ir rozetes pie sienas. Tās gan nepamēģinājām, bet droši vien ka strādā, jo kaut kur arī televizori bija pieštepselēti un pie vajadzības var uzlādēt mob telefonu. Vilciens vietām brauc gar pašu jūras malu un var vērot zilganzaļās jūras piekrasti un kuģīšus. Ik pa laikam iebraucam tunelī, jo jūras krasts ir klinšains. Citviet atkal daudz neko pa logu redzēt nevar, jo gandrīz gar pašu logu ir klintis, kas izcirstas tikai tā, lai vilciens tiek cauri. Vietām aizaudzis ar krūmiem un kokiem, un tikai pa retam pavīd jūras zilums, kas liek manīt, ka braucam gar jūras krastu. Kādā vietā milzīgi  akmeņi ar apaļām malām - nu apmēram privātmājas lielumā un lielāki. Liekas, ka kāds būtu ar tiem spēlējies un ripinājis no kalna. Kāda māja uzbūvēta pa pusei zem sāda, it kā noripojuša, akmeņa. Redzu un atpazīstu Vung Ro jūras līci ar peldošajām mājiņām, ko esmu redzējis bildēs un uz kurieni gribu aizbraukt. Tālāk beidzas kalni un sākas rīsu lauki. Drīz jau arī mums jākāpj ārā - esam braukuši apmēram stundu. Mūsu viesnīca ap 2 km no stacijas - taisni pa ielu un tad nedaudz pa kreisi. Raitā solī ejam vērojot šīs pilsētas plašās ielas un mazo satiksmi. Šeit ir 10x mazāk braucēju nekā piem Ņačangā. Tāds patīkams, nepierasts miers.

    Aizgājuši līdz vietai, kur jābūt mūsu viesnīcai, redzam, ka tur nekā nav. Šie uzrādījuši nepareizu lokāciju. *$&#$^#&$  Meklējam Goglē pēc adreses. Bļaviens…! Izrādās mūsu viesnīca 3 km attālumā no iezīmētās vietas. Šo viesnīcu izvēlējos dēļ  tuvuma centram, bet tagad izrādās, ka tā ir kaut kur čuhņā. Variantu nav. Atcelt rezervāciju nevaru. Ejam vien uz priekšu. Esmu riktīgi dusmīgs. DUSMĪGS! ...

    Pēc pusstundas gājiena esam galā. Viesnīca šika. Sunrise Phu Yen Hotel. 

    Mums ir divi luksusa 2-vietīgi numuri (tā rakstīts Agodā). Lukss ne lukss,  viss pa smuko, bet tik un tā izsaku personālam savu sašutumu. Šie tik norausta plecus un piekrīt ka nav labi. Cena par šo viesnīcu stipri maza 198000vnd, t.i. 8eiro par nakti divvietīgā numuriņā ar kondicionieri, ventilatoru, savu sanitāro mezglu utt. 

    Izrādās, ka šeit arī mums par lētām naudām iedos rollerus uz 2 dienām par 100,000 dienā. Tas ir ļoooti lēti. Vakarā rollerus izmēģinājām. Nu pavisam svaigi un labi, tomēr Viktora rollerim tomēr nedeg stop signāls, un nerāda ātrumu, bet gan iztiksim. Braucām ēst, bet atbraucām ar tumsiņu tā arī nepaēduši un aizgājām uz glauno restorānu ielas pretējā pusē. Tur sagaida mūs gandrīz vai klanīdamies un nosēdina pie galda. Uzreiz saliek glāzēs ledu un atnes ēdienkarti. Bet tur viss vjetnamiski. Puiši piedāvā izmantot Gogles tulku, bet atceroties, kā man gāja pērkot krabjus, sapratu, ka drošāk būs, ja parādīšu jau saglabāto tekstu par ceptiem rīsiem ar olu un dārzeņiem. Liekas ka saprata, tik nezin kāda būs beigās cena, jo ēdienkartē lētākais ēdiens bija 165,000, kas ir apmēram 4x vairāk, kā parastā ēstuvē. Bet ēst gribas un vienu reizi varam atļauties arī pārmaksāt. Pasūtam arī alu.

    Pēc brīža atnes mums mazos trauciņus ar sojas mērci un čili. Atnes alu. Un tad redzam, ka nes milzīgas porcijas ar ceptajiem rīsiem un šķīvi ar kaut kādiem zaļiem kātiem un lapām. Garšo labi, bet nepietiek čili mērces. Prasu, lai atnes, bet meitene īsti nesaprot un atnes tikai vēl 2 mazos trauciņus ar soju un čili. Nu labi, gan iztiksim, bet ir škrobe par to, ka neatnesa buljonu, ko gandrīz vienmēr pasniedz kopā ar rīsiem. Prasīt vairs negribas un ir jau arī alus, ko piedzert. Es apēdu pusi un vairāk nelien, lai gan gandrīz visu dienu neesmu īsti ēdis. Evija tāpat, bet Viktors bez aizķeršanās noēd visu – viņš arī 2x ietilpīgāks par mani.

    Paprasu rēķinu. Pie sevis klusībā domāju vai tiksim cauri ar pusmiljonu vai nē. 194,000vnd. Es gandrīz uz pakaļas. Tādu ciparu nebiju gaidījis. Pilnīgi normāla cena, kā parastā ēstuvē.

    Ejam laukā un meklēsim tuvējo veikalu. Pēc īsa brīža to arī atrodam kādā šķērsielā, kur puikas spēlē bumbu un mūs ieraudzījuši jautri uzsauc - hallo!

    Vēl neliels līkumiņš pastaigas un esam viesnīcā. Rīt tā kā gribētos aizbraukt līdz Vung Ro, bet nevar saprast vai 100km ar rolleri mums nebūs par daudz vienai dienai... vēl vakarā padomāšu kādus variantus.
    Somā atradās dažas marakujas. Ņamma!