HoiAn. Pamostos 5:30, jo zvana modinātājs, ko esmu aizmirsis izslēgt. Celties negribas, tāpēc vēl līdz 6:30 paguļu. Tad pāris šķēles ananāsa un ķeros pie vakardienas pierakstiem. Kamēr tā rakstu pulkstenis jau pusastoņi. Jāiet brokastīs. Atnāk wacapā bilde no Viktora, ka šie dzer kafiju.
Jāiet man arī. Noeju, pasūtu un kamēr gaidām, meklējam biļetes tālākam ceļam. Rezervācija ar telefona palīdzību ne vienmēr ir ērta, jo dažām aviokompānijām web lapas nav pielāgotas mobilajiem, bet pilnā versija ļoti neērti aizpildāma. Pēc ilgākiem pūliņiem un vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, beidzot izdodas rezervēt lidmašīnas biļetes no Danangas uz Hanoju. Nauda samaksāta, par ko tiek saņemta atskaite, bet rezervācijas numuru un apstiprinājumu no Viejet air tā arī nesagaidu. $^%%#^%*& ##@ Kamēr tā darbojamies, pulkstenis jau gandrīz 11 un gatavojamies ceļam uz Danangu. Buss mums tepat netālu, bet ir viena ķibele - viesnīca, no kuras mūs pārcēla uz šo, nav atcēlusi rezervāciju, līdz ar to viņi var noņemt naudu no manas kartes, ja gadās kāds negodīgāks darbinieks. Kamēr viņi neatceļ, es negribu maksāt par šo viesnīcu. Viesnīcu īpašnieces ir māsas. It kā sazvanījušās un visu sarunājušas, bet vjetnamiešiem ir citāda domāšana un gadās, ka vienkāršas lietas viņi nesaprot un mēģina tās izdarīt pēc iespējas sarežģītāk. Arī šajā gadījumā, tā vietā, lai noņemtu naudu no manas kartes un atdotu māsai vai arī vienkārši anulētu manu rezervāciju, viņi kaut ko tur gudro un gaida, kamēr paies kāds noilgums un rezervācija pati izbeigsies. Visu laiku teica, ka esot 2 stundas jāpagaida un tad rezervācija tikšot anulēta, bet nu jau cik pagājis un nekā. Beigās apnīk gaidīt, nospļaujos par neatcelto rezervāciju un eju maksāt. Sliktākajā gadījumā varu zaudēt 20 eiro, bet ceru, ka tā nebūs un viņi ar to atcelšanu tūļājas tikai kādu reitingu dēļ. Samaksājuši ejam uz autobusu. Pa ceļam ir doma nopirkt bagetes, bet kā par spīti šodien viņas šeit netirgo un nākas vien braukt tukšu vēderu. Brauciens nav ilgs un pēc kādas pusstundas, vai pat mazāk, jau kāpjam laukā pie marmora kalniem, kas atrodas pa ceļam uz Danangu.
Atrodam stipri noplukušu vietējo ceļmalas ēstuvi, bet par cik vēderi tukši un tuvumā nekā jēdzīga nav, tad daudz nedomājot sēžamies pie galdiņiem. Zupa garšīga, izsalkums apmierināts. Tagad varam kāpt augšā kalnā. Ieejas biļete 40,000. Kāpiens diezgan nopietns un tiekot augšā nākas vairākas reizes dziļi ievilkt elpu. Kalnā dažādas skulptūras un namiņi. Te mājo arī kādi hindu un budistu mūki.
Kalnā ir alas. Es izlienu caur kādu ne visai grūti kāpjamu un esmu kalna virsotnē. Paveras brīnišķīgs skats no augšas.
Nostaigājuši krietnu laiciņu, kāpjam zemē. Piesēžam ēnā, lai sameklētu un rezervētu viesnīcu. Kad tas izdarīts, tad ejam uz busu. Pa ceļam daudz darbnīcu un veikalu, kur tirgo dažādas skulptūras un citus nieciņus suvenīriem, kas izgatavoti no marmora. Visi gan neizskatās no tīra akmens un liekas, ka daļa ir akmens imitācija, bet šobrīd tas nav tik svarīgi.
Apskatījuši dažādus nieciņus, es nolemju, ka kaut kas no šejienes ir jāaizved uz mājām. Sāku meklēt, ko tīkamu, bet pārdevēji prasa visai augstas cenas un neko daudz negrib kaulēties. Beigās tomēr nopērku izvēlēto lādīti par visai saprātīgu summu. Ejam uz autobusu. Nāk 11-tais. Kāpjam iekšā. Tas ir pilsētas buss un maksā tikai 5,000. Cena maza, bet izrādās, ka maršruts šim busam tomēr nav tas pats izdevīgākais priekš mums. Izkāpjam apmēram 20min attālumā no mūsu viesnīcas. Bet nav sliktuma bez labuma. Tikko sākuši iet ieraugu kādu ēstuvi ielas malā, kur aiz letes sakrautas pilnas bļodas ar nesaprotamiem, bet pēc skata garšīgiem ēdieniem. Eju iekšā. Izrādās veģetārā virtuve. Saprotu, ka Evija un Viktors no šejienes prom neies, kamēr nebūs ēduši. Bet labi vien ir, jo arī man šie ēdieni tīri labi garšo. Vienīgā bēda, ka šajās ēstuvēs nav čili mērces, toties ir čili pākstis, kuras var daļēji aizstāt mērci. Sēžamies, ēdam. Ir garšīgi.
Samaksājam 60,000 par visiem trim (2.40 eiro) un ejam uz viesnīcu. Vinapha 2 Hotel Danang. Pēc neilga brīža jau esam pie viesnīcas, bet onkulis recepsijā īsti mani nesaprot. Skaidroju gan šā, gan tā, bet bez kādiem rezultātiem. Liekas, kas var būt vienkāršāks, kā paradīt rezervācijas numuru un paņemt atslegas, bet nē - vjetnamiešiem ir citādāka domāšana un vienkārši nav nekas. Beigās onkulis piezvana kādai sievietei un dod man telefonu runāt. Liekas, ka nu viss notiks, bet kas tev deva - tur kaut ko prasa angliski, bet ar tādu vjetnamisku akcentu, ka nekādi nesaprotu, ko no manis grib. Es nesaprotu viņu un viņa nesaprot mani. Krietnu laiciņu mēs tā runājām katrs kautko savu, bet nu tak beigās tomēr kaut kas ir saprasts un mums tiek iedotas atslēgas. Apskatam istabas - ir labi. Par nepilni 9 eiro pašā centrā ar skatu uz pilsētu. Kondicionieris, duša, pods - ko vairāk var vēlēties. Iesim uz tirgu, kurš tepat blakus sķērsielā. Tiek iepirkti mango vakariņām un brokastīm. Tad aizejam uz draudzīgo VPbank bankomātu un atkal esam par dažiem miljoniem bagātāki. Tagad uz upi un apskatīt krāšņi izgaismotos tiltus.
Rīt vēl...