Ao Nang. Ejam ēst brokastis, bet te izskatās, ka visi vēl guļ. Ēstuves ciet, neviens nestrādā. Vjetnamā jau no 6 rītā viss bija vaļā un pilns ar brokastu zupas ēdājiem. Beigās atradām kādu ēstuvi, kur zviedru galds. 200 thb. Tas ir dārgāk kā parastā ēstuvē, bet nu šeit taču kūrorts...
Paēduši brokastis, ieejam viesnīcā paņemt nepieciešamo un ejam meklēt laivu. Izrādās, ka nav pat jāiet līdz centram, jo laivas ir tepat aiz stūra. Nopērkam biļetes turp un atpakaļ. Pēc minūtēm 10 mūs jau aicina iekāpt. Laiva noenkurota jūras krastā un lai tajā iekāptu ir līdz ceļiem jābrien ūdenī. Man līdz ceļiem, bet citam arī dziļāk un ja nāk vilnis, tad arī apenes var saslapināt.
Braucam uz netālo Railay rietumu pludmali. Brauciens uz vienu galu 100 thb, pavisam īss, tikai riņķī klintij, bet citādi uz turieni netiekam. Izkāpjam no laivas nopeldamies un ejam apskatīt apkārtni.
Pēc īsa brīža jau esam Railay austrumu krastā. Tur pludmales nav un gar krastu nobetonēts celiņš. Pilns ar suvenīru bodītēm, veikaliņiem un ēstuvēm. Bet nu cenas... par pudeli ūdens te prasa 40thb (Bangkokā zem 10, Krabi 12), par vienkāršu no aukliņām uzpītu nelielu aprocīti 700 thb (20eur).
Ejam pa celiņu uz tālāko pludmali, kas ir vēl aiz Railay uz dienvidiem. Pa ceļam uzraksts lagūna un kreisajā pusē var redzēt, ka pa visai stāvu klinšu kāpumu ir iestaigāta vieta. Tur arī piesietas virves, kur pieturēties. Izdomāju, ka jāuzkāpj un jāapskatās kas tā par lagūnu tur augšā kalnā. Likās, ka nedaudz uzkāpšu un viss, bet, kad biju jau labu laiciņu kāpis, tad sapratu, ka kāpiens būs līdz klints augšai. Ja jau iesāku, tad gan arī uzkāpšu līdz augšai. Kāpiens ļoti stāvs un interesants, nevar teikt, ka viegls, bet arī ne grūts, jo klintij ir daudz izciļņu aiz kuriem var samērā droši turēties. Kāpt gribētāju diezgan daudz - es vairāk kā 10 redzēju kamēr kāpu. Uzkāpjot augšā ir iestaigāta taka. Eju tik uz priekšu, sviedri no kāpšanas līst aumaļām. Pēc brīža nonāku pie klints malas un skatam paveras brīnišķīga ainava pāri visai pussalai. Tā ir riktīga balva par uzkāpšanu. Fantastiski!
Nekādu lagūnu gan nemaniju. Bija gan pa ceļam kādā vietā uzraksts, ka iet bīstami un lentes novilktas priekšā. Vācieši, kas arī kāpa, it kā tur palūrēja un nāca atpakaļ. Es nodomaju, ka tur nekā nav, un labi vien ir. Vēlāk internetā izlasīju, ka tiesi tur arī ir tā lagūna un esot fantastiski skaista, bet drošibas margas esot nolauztas un kāpšana ļoti bīstama. Diez vai es būtu apstājies, ja zinātu, ka lagūna ir tieši tur, jo par bīstamo kāpšanu taču nezinātu. Noveicās. Viens droši vien atpakaļ, augšā pa klinti netiktu.
Rāpjos lejā. Lejā kāpt neērtāk, kā augšup. Pa priekšu lēnītēm rāpjas vācu jauniešu barins, bet varbūt, ka tā pat labāk. Nokāpju lēnām nesteidzoties.
Kad esmu atkal apakšā, tad redzu, ka nav ne mana krekla, ne ūdens pudeles, ko tur atstāju. Laikam taču Viktors paņēmis līdzi, kad apnicis mani gaidīt un aizgājuši tālāk pa ceļu. Eju uz priekšu. Klintis fantastiskas. Daudzviet pārkārušās pāri celiņam izveidojot nišas un alas. Izskatās ļoti iespaidīgi.
Pēc laiciņa ceļa galā ieraugu pludmali. Tur arī Viktors ar Eviju jau mani gaida.
Nopeldos, apžāvējos, pakāpelējam pa klintīm un ejam uz austrumu krasta otru galu. Ēstuves, kokteiļu un šeiku tirgotavas. Pasūtu TomYum un rīsus. Gardi, bet vakar tomēr bija garšīgāk. Šeit biki par daudz gangalu pielikuši.
Paēdu un ejam skatīt otru alu. Alas gan ne pavisam nav tas, kas mani interesē, bet ja nu reiz te esam, tad apskatīsimies. Pa ceļam redzam arī mērkaķus. Visur zīmes, lai nebaro. Dīvaini ka neviens arī to nedara.
Pa ceļam milzīgi koki, kas burtiski ieauguši klintīs. Beidzot ietaugām alu. Gribam jau iet iekšā, kad mūs uzrunā kāds puisis un saka ka jāmaksā 200 bāti par apmeklējumu. Nu nē, alas jau nu gan nav tas par ko es gribu maksāt naudu. Nofotografēju no ārpuses un ejam atpakaļ uz rietumu krastu.
Tuvāk pludmalei atkal pilns ar krodziņiem, kafejnicām, kokteiļu bāriem un suvenīru veikaliem. Drīz jau arī izejam pie līča. Vakara saulītē tas izskatās pavisam citādāks nekā kad atbraucām. Pēdējo reizi nopeldamies un ejam uz laivu, lai brauktu atpakaļ uz Aonangu. Paliec sveika Railay pludmale!
Ap 18:00 viesnīcā pazūd elektrība. Tas nozīmē, ka nav ne ventilatora, ne interneta, ne arī iespējas uzlādēt telefonu. Eju uz recepšenu noskaidrot, kad būs elektrība, bet neko konkrētu man nevar atbildēt. Vēlāk uzzinu, ka Evija ar Viktoru redzējuši kā uz ielas dedzis elektrības kabelis. Jācer ka līdz vakaram sataisīs. Citādi gulēt nebūs sevišķi jauki. Atpakaļ nākot kaut kā neveiksmīgi uzsitu kājas pirkstus pret akmeni. Riktīgs krakšķis un tālāk jau lecu uz vienas kājas. Sāp ne pa jokam, bet šobrīd domāju, ka pāries līdz rītam. Viktors ae Eviju iet paēst. Es šoreiz palieku guļot.
Ar to tak viss nebeidzas. Viktors uzzinājis, ka es knapi kustos, ir atradis klīniku, kura var uztaisīt rentgenu. Izeju uz ielas, noķeru tuktuku, 100 THB un pēc brīža, jau esmu klīnikā. Ārsts apskata, uztaisa rentgenu. Viss esot labi, lūzuma neesot, tik sastiepts. Es jau riktīgi sapriecājos, ka nav nekas lauzts. Apsaitē man pirkstus ar binti iedod rēķinu un izrakstu un varu būt brīvs. Lēti nav - 2030 THB, bet prāts mierīgāks. Vēl 100 THB un tuktuks mani aizved atpakaļ uz hoteli.
