Dananga. Ceļos 4:30. Šodien lidojam uz Hanoju. Lidosta nav tālu un
dienā droši, ka aizietu kājām, bet lai no rīta nav pārāk agri jāceļas, tad
brauksim ar taksi. 5:00 esmu lejā, kāpjam taksī un braucam. Brauciens pavisam
īss. 60,000vnd un esam lidostā. Iečekojamies un ejam caur kontroli. Man somā ir
galda nazis, ko negribēju atstāt, lai nav jāpērk jauns. Cerēju, ka tikšu cauri,
bet pārbaudītāji ir acīgi - pirmo reizi, izlaižot somu caur skaneri, šie pamana
ko aizdomīgu un skatās vēlreiz. Tad liek attaisīt un izņemt nazi. Nu neko
darīt, būs vien Hanojā jāpērk jauns. Toties ūdeni, par kuru biju aizmirsis,
izrādās, ka esmu iznesis caur kontroli. Ejam gaidīt iekāpšanu. Viktors grib ēst
un pasūta milzīgu bļodu ar zupu.
Man ēst negribas, jo no rīta apēdu pusi ananāsa. Drīz jau arī iekāpšana. Aizlidojām mierīgi. Ar sabiedrisko transportu braucam līdz centram. Biļete maksā 9,000vnd. Visos pilsētas autobusos nav vienāda maksa. Citos jāmaksā 7,000. Izkāpjam galapunktā, kas ir centrā pie tirgus, bet tirgu mums šobrīd nevajag. Gribam atrast kādu tūrisma biroju un apskatīties par kādām naudām viņi piedāvā tūres uz Ha Giang (Hazaņ). Izstaigājam vairākas vietas, ko uzrāda Gogle, bet nevienā no tām neko neatrodam - informācija ir novecojusi. Neesmu vēl ēdis brokastis un pērku bageti. Kaut kā šī pārdevēja īsti neprot viņu smuki pagatavot - tosterpannā sildot saplacina un tad pārgriež un krāmē iekšā olas. Zaļumu īsti nav tikai rūgtens gurķītis. Bet izsalkušam vēderam garšo tīri labi. Ejam tālāk. Pēc brīža ieejam kafejnīcā padzert kafiju. Tur dikti auksts, tusē tikai ārzemnieki un kafija par 55,000. Man tas nav pa prātam un ejam prom. Pēc kāda brīža ieraugu kafejnīcu, kur daudz vietējo. Ejam iekšā un pēc brīža jau dzeru garšīgu kapučīno. Kamēr tā sēžam, izdomāju, ka nemeklēsim vairāk tūrisma aģentūras, bet brauksim uzreiz uz Ha Giang un tur arī domāsim ko darīt tālāk. Atrodam ar Gogles palīdzību autobusu uz autoostu un ejam uz pieturu. Vēl neesam pat pienākuši pie pieturas, kā nāk mūsu 22a autobuss. Ilgi nav jābrauc un pēc neilga laiciņa klāt arī mūsu pietura. Gogle rāda, ka vēl dažas minūtes jāpaiet ar kājām, tāpēc ejam tik uz priekšu. Aizgājuši līdz norādītajai vietai neatrodam neko, kas līdzinātos autoostai. Pastaigājam gabaliņu uz priekšu, bet tur arī nekā.
Nākam atpakaļ un prasām kādam apsargam, kas sēž ārā uz krēsla. Viņš parāda mums ar roku, ka jāiet uz priekšu. Ejam, ejam, bet nekā. Skatāmies vēlreiz kartē un Goglē, bet tur tikai rāda mūsu iepriekšējo vietu, kur nekā nebija. Mēģinu meklēt savādāk un rakstu vjetnamiski. Ha! Tagad kartē parāda pavisam citu vietu, kas ir vēl krietnu gabalu uz priekšu. Nu Gogle lašara #$%^^$#%! Ejam diezgan ilgi, līdz beidzot tomēr ieraugu autoostu. Brīdi nevaru atrast, kurā kasē īsti jāpērk biļetes. Beidzot ieraugām īsto un ejam pirkt. 200,000 katram un biļetes mums rokā. Autobuss atiet pēc dažām minūtēm un mēs esam paspējuši pēdējā brīdī. Ejam uz autobusu. Pieejot tuvāk esmu nedaudz šokā - gaidīju, ka būs mazais autobusiņš, bet izrādās ir lielais guļambuss. Guļambuss ir ērts vjetnamiešu augumam, bet es tur izstiepties nevaru un braukt 5-6 stundas vienā pozā ar salocītām kājām nav diez cik jauki. Bet nu jau neko, biļetes nopirktas. Kāpjam iekšā, mums ierāda augšējās vietas, bet kamēr Evija un Viktors iekārtojas, es pamanu, ka pašā aizmugurē ir brīvas vēl 3 vietas, kur var ērti gulēt izstiepjot kājas. Iekārtojos tur un pasaucu arī Viktoru.
Te ir super ērti, daudz ērtāk nekā būtu kratījušies sēžot mazajā autobusā. Vienīgā bēda, ka tieši uz galvas pūš kondicioniera aukstais gaiss, bet reste ir salauzta un nevar aiztaisīt ciet. Šī lieta tiek atrisināta - man somā vēl neizmesta ziemas cepure. Iebāžu to ventilācijas caurumā un problēma novērsta. Tā nu braucam ik pa laikam pasnaužot vai pavērojot apkārtni. Guļot pa vidu busā neko daudz gan redzēt nevar, bet vismaz ir ērta braukšana. Mums blakus brauc kāds puisis ar fototehniku. Laikam jau fotografēt Ha Giang un tuvāko apkārtni, kas te ir fantastiski skaista. Ieraugu viņu lasām kādu dokumentu un pēkšņi atceros …. #&^%#^%$, ka ir taču vajadzīgas speciālas atļaujas lai varētu braukāt pa Vjetnamas ziemeļiem. Pirmajā brīdī šoks par to, ka biju to aizmirsis un nenokārtoju Hanojā. Tagad sanāk, ka mēs nekur ārpus pilsētas netiekam. Kaut kā stulbi 6 stundas nokratīties busā, lai tikai pa pilsētu pastaigātu. Pēc brīža sāku loģiski visu apsvērt un meklēju Goglē variantus. Izrādās, ka Ha Giang arī ir imigrācijas nodaļa. Paskatos Goglē pēc adreses un man parāda, ka tas ir slēgts uz visiem laikiem. Bļāviens &^%#^%^^&…, vai tiešām mums nāksies braukt atpakaļ uz Hanoju kārtot šo atļauju? Meklēju vēl un atrodu kādā forumā info, ka birojs pārcelts uz citu adresi. Cerība zūd pēdējā! :-) Nav zināms cik šī informācija ir patiesa uz šodienu, jo tas ir pusgadu vecs ieraksts, bet tomēr kaut kāda cerība ir. Brauksim līdz galam ar cerību uz veiksmīgu iznākumu. Ha Giang iebraucam ap 7 vakarā. Ārā jau tumšs. Mugura gan biki stīva, bet visumā atbraukuši esam labi. Mūs izlaiž no busa netālu no viesnīcas. Ielas nepierasti klusas un tukšas. Nu reāli pavisam tukšas – ne gājēju ne braucēju. Tikai pa retam kāds rolleris aizbrauc garām. Ejam uz savu viesnīcu pēc Gogles (hi hi) norādēm. Nepaiet ne 5 minūtes, kā esam jau klāt. Šoreiz Gogle mūs nav piemanījusi. Paņemam atslēgas un dodamies augšā. Golden Stone Hotel, 197 675vnd par istabu t.i. ap 7,5eiro. Super - kondicionieris, ventilators, sava tualete un duša. Viktoram pa logu skats uz upi un kalniem. Jauki. Noliekam somas un ejam paēst. Atrodam piemērotu ēstuvi metrus 20 no viesnīcas, bet izliekas, ka varbūt atradīsim ko vēl labāku, tomēr pēc 15 minūšu pastaigas atgriežamies pie tās, kas vistuvāk viesnīcai. Ir gan gaļa, gan tofu, gan buljons un rīsi. Garšīgi paēdam par 35,000. Rīsus un buljonu atnesa tik daudz, ka pat visu nevarējām apēst. Paēduši ejam atpakaļ uz viesnīcu. Rīt no rīta meklēsim imigrācijas nodaļu, lai varam nokārtot atļaujas izbraukt uz ziemeļiem no Ha Giang. Līdz pašai Ķīnas robežai droši vien nebrauksim, bet būsim tai ļoti tuvu.
Rīt vēl…
Man ēst negribas, jo no rīta apēdu pusi ananāsa. Drīz jau arī iekāpšana. Aizlidojām mierīgi. Ar sabiedrisko transportu braucam līdz centram. Biļete maksā 9,000vnd. Visos pilsētas autobusos nav vienāda maksa. Citos jāmaksā 7,000. Izkāpjam galapunktā, kas ir centrā pie tirgus, bet tirgu mums šobrīd nevajag. Gribam atrast kādu tūrisma biroju un apskatīties par kādām naudām viņi piedāvā tūres uz Ha Giang (Hazaņ). Izstaigājam vairākas vietas, ko uzrāda Gogle, bet nevienā no tām neko neatrodam - informācija ir novecojusi. Neesmu vēl ēdis brokastis un pērku bageti. Kaut kā šī pārdevēja īsti neprot viņu smuki pagatavot - tosterpannā sildot saplacina un tad pārgriež un krāmē iekšā olas. Zaļumu īsti nav tikai rūgtens gurķītis. Bet izsalkušam vēderam garšo tīri labi. Ejam tālāk. Pēc brīža ieejam kafejnīcā padzert kafiju. Tur dikti auksts, tusē tikai ārzemnieki un kafija par 55,000. Man tas nav pa prātam un ejam prom. Pēc kāda brīža ieraugu kafejnīcu, kur daudz vietējo. Ejam iekšā un pēc brīža jau dzeru garšīgu kapučīno. Kamēr tā sēžam, izdomāju, ka nemeklēsim vairāk tūrisma aģentūras, bet brauksim uzreiz uz Ha Giang un tur arī domāsim ko darīt tālāk. Atrodam ar Gogles palīdzību autobusu uz autoostu un ejam uz pieturu. Vēl neesam pat pienākuši pie pieturas, kā nāk mūsu 22a autobuss. Ilgi nav jābrauc un pēc neilga laiciņa klāt arī mūsu pietura. Gogle rāda, ka vēl dažas minūtes jāpaiet ar kājām, tāpēc ejam tik uz priekšu. Aizgājuši līdz norādītajai vietai neatrodam neko, kas līdzinātos autoostai. Pastaigājam gabaliņu uz priekšu, bet tur arī nekā.
Nākam atpakaļ un prasām kādam apsargam, kas sēž ārā uz krēsla. Viņš parāda mums ar roku, ka jāiet uz priekšu. Ejam, ejam, bet nekā. Skatāmies vēlreiz kartē un Goglē, bet tur tikai rāda mūsu iepriekšējo vietu, kur nekā nebija. Mēģinu meklēt savādāk un rakstu vjetnamiski. Ha! Tagad kartē parāda pavisam citu vietu, kas ir vēl krietnu gabalu uz priekšu. Nu Gogle lašara #$%^^$#%! Ejam diezgan ilgi, līdz beidzot tomēr ieraugu autoostu. Brīdi nevaru atrast, kurā kasē īsti jāpērk biļetes. Beidzot ieraugām īsto un ejam pirkt. 200,000 katram un biļetes mums rokā. Autobuss atiet pēc dažām minūtēm un mēs esam paspējuši pēdējā brīdī. Ejam uz autobusu. Pieejot tuvāk esmu nedaudz šokā - gaidīju, ka būs mazais autobusiņš, bet izrādās ir lielais guļambuss. Guļambuss ir ērts vjetnamiešu augumam, bet es tur izstiepties nevaru un braukt 5-6 stundas vienā pozā ar salocītām kājām nav diez cik jauki. Bet nu jau neko, biļetes nopirktas. Kāpjam iekšā, mums ierāda augšējās vietas, bet kamēr Evija un Viktors iekārtojas, es pamanu, ka pašā aizmugurē ir brīvas vēl 3 vietas, kur var ērti gulēt izstiepjot kājas. Iekārtojos tur un pasaucu arī Viktoru.
Te ir super ērti, daudz ērtāk nekā būtu kratījušies sēžot mazajā autobusā. Vienīgā bēda, ka tieši uz galvas pūš kondicioniera aukstais gaiss, bet reste ir salauzta un nevar aiztaisīt ciet. Šī lieta tiek atrisināta - man somā vēl neizmesta ziemas cepure. Iebāžu to ventilācijas caurumā un problēma novērsta. Tā nu braucam ik pa laikam pasnaužot vai pavērojot apkārtni. Guļot pa vidu busā neko daudz gan redzēt nevar, bet vismaz ir ērta braukšana. Mums blakus brauc kāds puisis ar fototehniku. Laikam jau fotografēt Ha Giang un tuvāko apkārtni, kas te ir fantastiski skaista. Ieraugu viņu lasām kādu dokumentu un pēkšņi atceros …. #&^%#^%$, ka ir taču vajadzīgas speciālas atļaujas lai varētu braukāt pa Vjetnamas ziemeļiem. Pirmajā brīdī šoks par to, ka biju to aizmirsis un nenokārtoju Hanojā. Tagad sanāk, ka mēs nekur ārpus pilsētas netiekam. Kaut kā stulbi 6 stundas nokratīties busā, lai tikai pa pilsētu pastaigātu. Pēc brīža sāku loģiski visu apsvērt un meklēju Goglē variantus. Izrādās, ka Ha Giang arī ir imigrācijas nodaļa. Paskatos Goglē pēc adreses un man parāda, ka tas ir slēgts uz visiem laikiem. Bļāviens &^%#^%^^&…, vai tiešām mums nāksies braukt atpakaļ uz Hanoju kārtot šo atļauju? Meklēju vēl un atrodu kādā forumā info, ka birojs pārcelts uz citu adresi. Cerība zūd pēdējā! :-) Nav zināms cik šī informācija ir patiesa uz šodienu, jo tas ir pusgadu vecs ieraksts, bet tomēr kaut kāda cerība ir. Brauksim līdz galam ar cerību uz veiksmīgu iznākumu. Ha Giang iebraucam ap 7 vakarā. Ārā jau tumšs. Mugura gan biki stīva, bet visumā atbraukuši esam labi. Mūs izlaiž no busa netālu no viesnīcas. Ielas nepierasti klusas un tukšas. Nu reāli pavisam tukšas – ne gājēju ne braucēju. Tikai pa retam kāds rolleris aizbrauc garām. Ejam uz savu viesnīcu pēc Gogles (hi hi) norādēm. Nepaiet ne 5 minūtes, kā esam jau klāt. Šoreiz Gogle mūs nav piemanījusi. Paņemam atslēgas un dodamies augšā. Golden Stone Hotel, 197 675vnd par istabu t.i. ap 7,5eiro. Super - kondicionieris, ventilators, sava tualete un duša. Viktoram pa logu skats uz upi un kalniem. Jauki. Noliekam somas un ejam paēst. Atrodam piemērotu ēstuvi metrus 20 no viesnīcas, bet izliekas, ka varbūt atradīsim ko vēl labāku, tomēr pēc 15 minūšu pastaigas atgriežamies pie tās, kas vistuvāk viesnīcai. Ir gan gaļa, gan tofu, gan buljons un rīsi. Garšīgi paēdam par 35,000. Rīsus un buljonu atnesa tik daudz, ka pat visu nevarējām apēst. Paēduši ejam atpakaļ uz viesnīcu. Rīt no rīta meklēsim imigrācijas nodaļu, lai varam nokārtot atļaujas izbraukt uz ziemeļiem no Ha Giang. Līdz pašai Ķīnas robežai droši vien nebrauksim, bet būsim tai ļoti tuvu.
Rīt vēl…