Quang Ngai. Šorīt ceļos 5:30, jo 7:00 atiet vilciens. Šodienas
aptuvenais maršruts ir Quang Ngai - Tam Ky - Hoi An. Kā un ar ko brauksim no
Tam Ky, šobrīd vēl nezinu.
Līdz stacijai nav tālu, kādas 20 minūtes, bet droši, ka vēl gribēsim pa ceļam nopirkt kādu pildīto bageti, tāpēc iziesim 6:10. Apēdu dažus banānus, salieku somu un eju lejā. Pilsēta sen pamodusies, ēstuves pilnas ar cilvēkiem. Zupas ir viņu iecienīts brokastu ēdiens. Es gan vēl neesmu tik daudz pielāgojies viņu ritmam, lai 6:00 no rīta ēstu zupu. Stacijā esam ļoti laicīgi, nopērkam jau mūsu iecienīto Banh Mi, apsēžamies uz soliņa un ēdot vērojam, kā stacijas darbinieks formas tērpā dusmīgi aizrāda tiem, kas nolikuši motociklus vai mašīnas pārāk tuvu stacijas ieejai. Drīz arī vilciens ir klāt.
Kāpjam iekšā. Šis arī ir mīkstiem krēsliem, bet ne tik advancēts, kā tas ar ko braucām iepriekšējo reizi. Precīzi 7:03 vilciens sāk kustēties. Pa logu varu vērot Vjetnamas lauku ainavas. Rīsu lauki gan zaļi, gan dzeltenīgi, gan novākti, gan vietām arī vēl neizauguši un pilni ar ūdeni. Brauciens nedaudz ilgāks par stundu. Mierīgs un ērts. Izkāpuši Tam Ky, ātri atrodam busiņu, kas 9:00 atiet uz Hojanu.
Cena gan šim busam salīdzinoši augsta - 100,000, liekas pat 2x augstāka nekā citos busos, bet šoreiz nemeklēsim neko citu un kāpjam tik iekšā. Autobusiņš sāk braukt, bet nez kāpēc uz otru pusi. Drīz vien saprotu kāpēc - viņš piebrauc pie kādas mājas un sakrauj iekšā uz sēdekļiem dažādas pakas. Beigās esmu iekrauts pakās kā pasta vagonā.
Šoferis mums iedod cepumu un konfekšu paku. Īsti nesaprotu – par velti vai pēc tam prasīs samaksāt. Braucot rezervēju naktsmājas. Šoreiz tikai uz 1 nakti un pie privātajiem - homestay. Pēc aprakstiem likās, ka būs labi. Ja patiks, tad gan jau sarunāsim vēl uz kādu nakti' Sameklējuši rezervēto homestay, izrādās, ka tas tomēr it hotelis, bet.... viņi nevar mūs tur izmitināt, jo šobrīd kaut kas noticis un neesot ne ūdens, ne elektrība. Varot piedāvāt citu hoteli 800m attālumā. Šo hoteli izvēlējos tieši dēļ izdevīgas atrašanās vietas un tagad sanāks lieki 2x800m staigāt ejot uz vecpilsētu, bet tomēr nolemju apskatīties piedāvājumu. Meitene pajautā vai varam braukt ar rolleri. Varam! Iedod vienu rolleri Viktoram ar Eviju, uz otra uzkāpj pati un ved mani. Pēc pāris minūtēm esam klāt. Viesnīca laba - balkoni, terases, logi līdz grīdai.
Par izslapušām rīklēm arī te ir padomāts.
Smuki, tikai drusku vairāk būs jāpastaigā. Nolemjam palikt. Neliela atpūta un ejam uz vecpilsētu. Pa ceļam gribu atkal nopirkt garšīgo bageti, jo zinu, ka šeit ir liela un ļoti laba tirgotava, kur tās tirgo, bet tā arī neatrodu šo vietu. Tai vietā, kur tā atradās, šobrīd liels būvlaukums un laikam nojaukuši visu to, kas tur iepriekš bijis. Neko darīt ejam staigāt pa vecpilsētu. Te neskaitāmi veikali kas tirgo apģērbus, ādas izstrādājumus un suvenīrus. Arī neskaitāmas šūšanas darbnīcas. Ielās visur sakarinātas krāsainas laternas. Dienā tie tikai kā dekors, bet vakarā, kad satumst, tad riktīgi pa smuko. Droši kopā kāds miljons vai vairāk šādu laternu, jo tās ir visur. Vecpilsētas mājiņas izskatās trauslas. Pārsvarā nokrāsotas dzeltenā krāsā. Man šeit patīk neskatoties un milzīgo tūristu dauzumu. Ne velti šī pilsēta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Šeit visas cenas aptuveni 2x augstākas kā citās pilsētās. Gan tējai, kafijai, gan arī ūdenim. Ēdiens ēstuvēs gan nedaudz piezemētākās cenās un vietām pat tikai ar nelielu uzcenojumu. Augļi kā kuri - mango dārgāki - 40,000, ananāsi lēti - gandrīz tikpat cik iepriekš. Ejot garām tirgum, ieejam tur paēst. Es atrodu svaigos springroļļus. Evija tiek pie veģetārās zupas, Viktors izēdis vienu porciju paprasa vēl vienu.
Cilvēki pamatīgi daudz. Atkal kafejnīca. Man ingvera tēja, Evijai latte, Viktoram saldējums. Neliela atelpa un dodamies tālāk.
Pārejam tiltiņam un esam uz salas, kur tieši tāpat upes krastā viens pie otra restorāni un tālāk iela ar suvenīru tirgotājiem. Pirkt neko neesam plānojuši, tāpēc tīri izklaides pēc lēnā garā aizejam līdz ielas galam.
Tur pienāk meitenes no masāžas salona. Mēs drusku piekusuši un kāju masāža būtu šobrīd ļoti laba. Cenas gan te 2x augstākas, kā iepriekš, bet kaulējoties, jeb pareizāk būtu teikt - klusējot, nepiekrītot, bet prom neejot, beigās mums jau tiek piedāvāta puscena. Stunda mums par ilgu, tāpēc piekrītam uz 30 minūšu masāžu par 80,000 - gandrīz tik pat cik tēja, ko nesen dzēru. Piekodinu, ka gribu LABU masāžu. Meitene saka, ka būšot laba. Ejam iekšā, sēžamies un izbaudām.
Masāža tiešām bija daudz labāka, nekā Ņačaņā, kur puika vienveidīgi paglaudīja man kājas, tomēr ne tik ekskluzīva kā Can Tho. Tur bija vislabākā no visām. Kamēr mūs masē, ārā jau satumsis un pilsēta izskatās fantastiski.
Apsēžamies kādā no neskaitāmajām upmalas kafejnīcām/restorāniem un nesteidzīgi izbaudām brīnišķīgo atmosfēru. Alu izdzeram atbilstoši saviem gabarītiem (es vienu, Viktors 3) un ar nelielu līkumu ejam uz viesnīcu.
Pa ceļam vēl tiek iepirkti ananāsi – augļi mums
jau te ir ikdiena. Ieejam briļļu veikalā. Te samērā labas cenas kvalitatīvam brillēm. Viktors no rīta sev vienas pasūtīja, tagad var saņemt,
bet es atrodu savu aizmirsto ūdens pudeli.
Ejam uz viesnīcu. Duša, ananāss, zvans uz mājām un jau guļu.
Rīt vēl...
Līdz stacijai nav tālu, kādas 20 minūtes, bet droši, ka vēl gribēsim pa ceļam nopirkt kādu pildīto bageti, tāpēc iziesim 6:10. Apēdu dažus banānus, salieku somu un eju lejā. Pilsēta sen pamodusies, ēstuves pilnas ar cilvēkiem. Zupas ir viņu iecienīts brokastu ēdiens. Es gan vēl neesmu tik daudz pielāgojies viņu ritmam, lai 6:00 no rīta ēstu zupu. Stacijā esam ļoti laicīgi, nopērkam jau mūsu iecienīto Banh Mi, apsēžamies uz soliņa un ēdot vērojam, kā stacijas darbinieks formas tērpā dusmīgi aizrāda tiem, kas nolikuši motociklus vai mašīnas pārāk tuvu stacijas ieejai. Drīz arī vilciens ir klāt.
Kāpjam iekšā. Šis arī ir mīkstiem krēsliem, bet ne tik advancēts, kā tas ar ko braucām iepriekšējo reizi. Precīzi 7:03 vilciens sāk kustēties. Pa logu varu vērot Vjetnamas lauku ainavas. Rīsu lauki gan zaļi, gan dzeltenīgi, gan novākti, gan vietām arī vēl neizauguši un pilni ar ūdeni. Brauciens nedaudz ilgāks par stundu. Mierīgs un ērts. Izkāpuši Tam Ky, ātri atrodam busiņu, kas 9:00 atiet uz Hojanu.
Cena gan šim busam salīdzinoši augsta - 100,000, liekas pat 2x augstāka nekā citos busos, bet šoreiz nemeklēsim neko citu un kāpjam tik iekšā. Autobusiņš sāk braukt, bet nez kāpēc uz otru pusi. Drīz vien saprotu kāpēc - viņš piebrauc pie kādas mājas un sakrauj iekšā uz sēdekļiem dažādas pakas. Beigās esmu iekrauts pakās kā pasta vagonā.
Šoferis mums iedod cepumu un konfekšu paku. Īsti nesaprotu – par velti vai pēc tam prasīs samaksāt. Braucot rezervēju naktsmājas. Šoreiz tikai uz 1 nakti un pie privātajiem - homestay. Pēc aprakstiem likās, ka būs labi. Ja patiks, tad gan jau sarunāsim vēl uz kādu nakti' Sameklējuši rezervēto homestay, izrādās, ka tas tomēr it hotelis, bet.... viņi nevar mūs tur izmitināt, jo šobrīd kaut kas noticis un neesot ne ūdens, ne elektrība. Varot piedāvāt citu hoteli 800m attālumā. Šo hoteli izvēlējos tieši dēļ izdevīgas atrašanās vietas un tagad sanāks lieki 2x800m staigāt ejot uz vecpilsētu, bet tomēr nolemju apskatīties piedāvājumu. Meitene pajautā vai varam braukt ar rolleri. Varam! Iedod vienu rolleri Viktoram ar Eviju, uz otra uzkāpj pati un ved mani. Pēc pāris minūtēm esam klāt. Viesnīca laba - balkoni, terases, logi līdz grīdai.
Smuki, tikai drusku vairāk būs jāpastaigā. Nolemjam palikt. Neliela atpūta un ejam uz vecpilsētu. Pa ceļam gribu atkal nopirkt garšīgo bageti, jo zinu, ka šeit ir liela un ļoti laba tirgotava, kur tās tirgo, bet tā arī neatrodu šo vietu. Tai vietā, kur tā atradās, šobrīd liels būvlaukums un laikam nojaukuši visu to, kas tur iepriekš bijis. Neko darīt ejam staigāt pa vecpilsētu. Te neskaitāmi veikali kas tirgo apģērbus, ādas izstrādājumus un suvenīrus. Arī neskaitāmas šūšanas darbnīcas. Ielās visur sakarinātas krāsainas laternas. Dienā tie tikai kā dekors, bet vakarā, kad satumst, tad riktīgi pa smuko. Droši kopā kāds miljons vai vairāk šādu laternu, jo tās ir visur. Vecpilsētas mājiņas izskatās trauslas. Pārsvarā nokrāsotas dzeltenā krāsā. Man šeit patīk neskatoties un milzīgo tūristu dauzumu. Ne velti šī pilsēta iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Šeit visas cenas aptuveni 2x augstākas kā citās pilsētās. Gan tējai, kafijai, gan arī ūdenim. Ēdiens ēstuvēs gan nedaudz piezemētākās cenās un vietām pat tikai ar nelielu uzcenojumu. Augļi kā kuri - mango dārgāki - 40,000, ananāsi lēti - gandrīz tikpat cik iepriekš. Ejot garām tirgum, ieejam tur paēst. Es atrodu svaigos springroļļus. Evija tiek pie veģetārās zupas, Viktors izēdis vienu porciju paprasa vēl vienu.
Cilvēki pamatīgi daudz. Atkal kafejnīca. Man ingvera tēja, Evijai latte, Viktoram saldējums. Neliela atelpa un dodamies tālāk.
Pārejam tiltiņam un esam uz salas, kur tieši tāpat upes krastā viens pie otra restorāni un tālāk iela ar suvenīru tirgotājiem. Pirkt neko neesam plānojuši, tāpēc tīri izklaides pēc lēnā garā aizejam līdz ielas galam.
Tur pienāk meitenes no masāžas salona. Mēs drusku piekusuši un kāju masāža būtu šobrīd ļoti laba. Cenas gan te 2x augstākas, kā iepriekš, bet kaulējoties, jeb pareizāk būtu teikt - klusējot, nepiekrītot, bet prom neejot, beigās mums jau tiek piedāvāta puscena. Stunda mums par ilgu, tāpēc piekrītam uz 30 minūšu masāžu par 80,000 - gandrīz tik pat cik tēja, ko nesen dzēru. Piekodinu, ka gribu LABU masāžu. Meitene saka, ka būšot laba. Ejam iekšā, sēžamies un izbaudām.
Masāža tiešām bija daudz labāka, nekā Ņačaņā, kur puika vienveidīgi paglaudīja man kājas, tomēr ne tik ekskluzīva kā Can Tho. Tur bija vislabākā no visām. Kamēr mūs masē, ārā jau satumsis un pilsēta izskatās fantastiski.
Apsēžamies kādā no neskaitāmajām upmalas kafejnīcām/restorāniem un nesteidzīgi izbaudām brīnišķīgo atmosfēru. Alu izdzeram atbilstoši saviem gabarītiem (es vienu, Viktors 3) un ar nelielu līkumu ejam uz viesnīcu.
Ejam uz viesnīcu. Duša, ananāss, zvans uz mājām un jau guļu.
Rīt vēl...