Hanoja. Esam atpakaļ siltumā. Šīs ir mūsu pēdējās dienas Vjetnamā, kuras pavadīsim nekur īpaši neskrienot. Pastaigāsim pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, kas pilnas ar rolleriem, gājējiem un tirgotājiem, un iepirksim kādus niekus, ko aizvest uz mājām no Vjetnamas.
Šodien ejam uz slaveno Hanojas ielu, pa kuru brauc vilciens. Internetā atradu info, ka vilciens brauks 15:15, tad nu ejam laicīgi, lai varu atrast labu vietu, no kuras fotografēt. Man gan šo knipsēšanu ar telefonu pat neērti saukt par fotografēšanu, bet nu kā ir, tā šoreiz jāiztiek. Nākošai reizei parūpēšos par kādu nopietnāku kameru ar lielākām iespējām.
Pa ceļam noejam gar katedrāli un kādu ķīniešu lugšanu vietu.
Tad vēl ieejam dažos zīmola apavu veikalos un drīz jau esam pie dzelzceļa. Laiks vēl daudz, tādēl apsēžamies vietējā alus dzertuvītē un paņemam pa kausiņam alu.
Pasēdējuši un paniekojušies ar alu, mēs ejam sagaidīt vilcienu. Pajautāju kādā kafejnicā cikos ies vilciens. Man pasaka ka tikai pēc 19:00. Laikam esmu ko sajaucis, jo internetā bija diezgan pretrunīga informācija. Neko darīt. Tik ilgi mēs negaidīsim un labāk atnāksim šeit vēlreiz sestdien. Te jāpiebilst, ka 2019. gada oktobrī Hanojas Train street slēdza tūristiem. Šie attēli ir uzņemti 2019. gadā, kad gar sliedēm bija rindā neskaitāmas kafejnīcas, kur tūristi malkoja alu vai kafiju.
Ejam atpakaļ. Pa ceļam ieraugu ķīniešu lukturu tirgotavu. Nezinu vēl kur tos likšu, bet nopērku 3 gabalus.
Tirgus. Atnākot esmu nedaudz vīlies, jo domāju, ka tas būs augļu, dārzeņu tirgus, bet šeit pārsvarā tikai apģērbi un žāvēti augļi un rieksti. Gribēju nopirkt Indijas riekstus, bet mazāk par 0.5 kg negribēja pārdot. Kur tad es likšu tik daudz? Tā arī nenopirku. Veikalos ar riekstiem švaki - vai nu sālīti vai ar citām garšvielām. Man tādi negaršo. Būs jāiztiek bez. Līkumu līkumiem ejam tālāk.
Gar ielas malām parādās augļu un dārzeņu tirgotāji un drīz jau esam tādā kā tirdziņā. Ieraugu mazos banānus - pērku. Sen tie nav ēsti.
Gribu atrast svaigos springroļļus, bet kā jau vienmēr - tad, kad tos gribas, tad nekur nav. Ieejam kādā ēstuvē kur cepti rullīši, bet meitene nesaprot mūs un mēs viņu. Tā arī nepaēdam un ejam tālāk. Pēc brīža attopos, ka man vairs nav maisiņa ar nopirktajiem banāniem un lukturiem. #$%^^%# sāk jau mani pašu besīt mana aizmāršība... Eju atpakaļ uz ēstuvi, kur tos aizmirsu.
Springroļļus tā arī neatradu un to vietā ejam padzert kafiju. Paņemu latti. Nav ne vainas, tikai putas rūgtas un brūnganas. Nezinu kā viņi to uztaisījuši. Varbūt kafiju pienam klāt lējuši.
Tepat jau arī mūsu viesnīca. Uziesim augšā biki atpūsties un tad vakarā uz muzikālo kafejnicu. Tur šovakar džeziņu spelēšot.
Ko lai saka - vakara izklaidei normāli, bet ja kritiskāk, tad uzaicinātie saksafonisti stipri pārcentās savā meistarībā un pabojāja šo pasākumu - vienveidīgās improvizācijas un tukša ļurināšana bija krietni par daudz.
Rīt vēl...