Beijing-Warsaw-Riga.
1:20 pēc vietējā laika lidmašīna nosēžas
Beidžinas lidostā. Lidmašīnā arī pabaroja, par ko biju visai pārsteigts, jo
likās, ka neesmu ēdināšanu maksājis, bet ķīnieši jau nav tik skopi kā
norvēģi un pabaro pat tad, ja biļetes pirktas arī par zemām cenām. Tālāk
līdz Varšavai mums jālido arī ar AirChina, bet ar lielāku lidmašīnu.
Reiss kavējas nedaudz vairāk kā stundu. Varšavā paliks maz laiks. Jāpaspēj
iečekoties un sameklēt īstā izeja uz lidmašīnu. Varbūt ari drošības
kontrole. Ceru, ka paspēsim.
Ejam uz pasu kontroli. Tur viss automatizēts. Mani un Eviju izlaiž bez problēmu. Viktoram neizdodas pareizi uzlikt iekāpšanas biļeti uz skanera, Vienu reizi, otru, tad viņš vēlreiz mēģina skanēt pasi, tad atkal iekāpšanas, karti, tad iet pie citiem vārtiem, tad atpakaļ pie iepriekšējiem, atkal pases skanēšana, iekāpšanas karte un beidzot arī viņam iedegas zaļā gaisma un atveras vārti. Tālāk drošibas pārbaude. Tā te izskatās krietni nopietnākā nekā citur. Itin daudzus pārbauda ar rokas detektoriem. Citus pat ļoti rūpīgi in vairākas reizes. Es tieku cauri ar pirmo reizi. Viktoru pārbauda rūpīgāk. Tikuši cauri ejam meklēt mūsu E26 geitu.
Beidžinas lidosta milzīga, naktī gandrīz tukša. Vietām ejam vieni paši, vietām pa retam kāds cilvēks. Pēc gara gājiena esam pie E26. Tur jau bariņš ar lidot gribētājiem. Sēžamies un gaidām. Mēģinu pieslēgties wifi, bet tur atrodu tikai opciju ar wechat pieslēgšanos. Telefonam patukša baterija, tādēļ aizeju līdz dzeltenam stabam uz kura uzzīmēts štepselis un pieslēdzu uzlādēt telefonu. Kamēr telefons lādējas, ejam meklēt kafiju. Kafejnica darbojas, bet ar karti maksājumu nevar pieņemt. Cenas visai augstas - kūciņa vai kruasāns 18 juaņas, bet automātā, kur var nopirkt dzērienus bundžās un pudelēs, cenas visai demokrātiskas - Cocacola 3 juaņas. Mēģinu nopirkt ar karti, bet nekas neizdodas, jo man kartei atslēgta magnētiskā josla un bezkontakta maksājumi. Nu labi, iztikšu bez, jo man pudelē ir iepildīts ķīnas ūdens. Eju pēc telefona, lai vēlreiz mēģinātu pieslēgties wifi. Pēc neilga brīža tas arī izdodas. Pie reizes arī ieslēdzu Revolut kartei bezkontakta maksājumu un eju vēlreiz pirkt Cocacolu. Šoreiz veiksmīgi bundžiņa izripo, tik īsti nesapratu vai vienu reizi vai 2 par viņu samaksāju. Wifi atkal atslēdzies un atskaites no Revolut nenāk. Pieslēdzu vēlreiz wifi, bet tagad tam kaut kāda bremze - kaut ko ver vaļā, kautko nē, līdz beidzot neko vairs never vaļā.
Pēc neilga laika arī sākas iekāpšana lidmašīnā. Šis būs atkal garais, nogurdinošais lidojums, bet tāda nu ir nokļūšana Āzijā. Droši vien reizes divas dos ēst un vēl pa vidam dzirdīs, tā kā vismaz kaut kādas pārmaiņas, kas īsinās laiku. Var arī filmas skatīties. Un lai arī multimēdijas sistēma lidmašīnā ir gadsimta sākuma līmenī, tomēr kautko redzēt var.
Gulēt īpaši ērti nav, bet tomēr izdodas dažas reizes piemigt. Pakaļa atspiesta, kājas stīvas, kakls sāp, sega smirdīga, bet ēdiens garšīgs un pēc otrās reizes jūtu, ka vēders riktīgi pilns. Kaut kā jau nomocītas 4 stundas, tā kā gan izturēšu.
Pēc vairāk kā 9 stundu lidojuma nolaižamies Varšavā. Piezemēšanās ir tik maiga, ka knapi sajūtu brīdi, kad riteņi pieskaras skrejceļam. Nākošā lidmašīna pēc stundas. Laika nav daudz, bet domāju ka paspēsim. Izejam Eiropas pasu kontroli un tālāk īsti nav skaidrs kur iet. It kā būtu jāiet ārā iečekoties un tad pa jaunu iekšā, bet ejot garām tranzīta pasažieru drošības kontrolei ieeju pajautāt. Esam tur vienīgie, darbinieki gana laipni. Beigās noskaidrojam, ka viņi mūs izlaidīs cauri un tad varēsim noskaidrot pie 1. geita vai mums jāiet atpakaļ iečekoties vai arī mūs ielaidīs ar rezervācijas izdruku. Atraduši 1. geitu eju pie galdiņa pajautāt, bet tur dusmīgs polis sabļauj, ka viņš pirmais tur stāvot. Nu jā, te tev nav Āzija...
Polis savas lietas noskaidrojis. Dodam savu izdruku un pases. Jā viss kārtībā - turpat uz vietas izdrukās mūsu boarding pass un varam mierīgi gaidīt iekāpšanu, kas tūlīt arī sāksies.
Lidojums aizkavējas par 15 minūtēm. Sākas iekāpšana. Izgājuši cauri kārtējai pārbaudei ejam lejā. Tur gaida autobuss. Ārā krietni vēss, bet es plānā krekliņā, šortos un plikās kājās sandales. Kaut kā biju kravājoties piemirsis, ka būs vajadzīgas siltākas drēbes un visu sapakoju lielajā čemodānā, ko nodevu Bangkokā un saņemšu tikai Rīgā. Citi pufaikās. Sameklēju somā ziemas cepuri, kuru biju izmantojis augļu iepakošanai. Ja ne siltāk, tad savādāk. Nedaudz jau esam apraduši ar aukstumu autobusos, bet Āzijā tas aukstums ir ap 22 grādi, šeit 11. Kādu laiciņu pastāvējis, autobus aizver durvis un sāk kustēties. Aizved mūs līdz lidmašīnai un ieraugu to, ar ko mūs vedīs uz Rīgu. Lidojošais autobuss - divu propeleru lidmašīna, sēdekļi kā autobusā - 2 rindas vienā pusē ejai un 2 otrā. Priekšā arī biznesa klase. Nezinu gan kāda tur biznesa klase var būt šādā lidaparātā, bet tā vismaz teica, ka biznesa klasei došot arī ēst. Un arī aizkariņš aivilkts, lai pārējie kumosus neskaita :-)
Jālido apmēram stundu. Pēc neilga laika lidmašīna sāk kustēties, izbrauc uz skrejceļa un esam jau gaisā. Ar šādu laikam vēl neesmu lidojis. Rūc skaļi, bet uz priekšu tiekam, stipri arī nekratās. Vismaz pagaidām. Ir tricelīgāka, kā lielās lidmašīnas, bet loģiski, ka ar tik maziem gabarītiem un masu, būs straujākas svārstības.
Lidojums mierīgs. Rīgā sagaidām nodoto bagāžu un varam doties mājās. Ar to mūsu 2019. gada brauciens uz dienvidaustrumāziju ir veiksmīgi beidzies.